Grāmata, kas liek padomāt un paliek atmiņā. Autoram kā padsmitgadniekam nākas piedzīvot gan valsts okupāciju, gan karu, gan varmācīgu izvešanu no Kurzemes katla ar kuģi uz Vāciju un neticami grūto atgriešanos Dzimtenē. Turklāt uzņemoties rūpes par saviem mazajiem brāļiem un māti. Vācijā izvestos latviešu civiliedzīvotājus ievieto apsargātā Parhīmas nometnē aukstumā un pusbadā un visiem liek rakt nocietinājumu grāvi. Nacistu acīs latvieši ir tikai bezmaksas darbaspēks. Lai gan turpat netālu uz lauka atrodas apsegti kartupeļu krājumi, vācieši tos neļauj aiztikt. Daudzi saslimst, bet medicīniskā palīdzība netiek sniegta. Te arī notiek pārsteidzoša tikšanās ar kādu meiteni Vairu, jā, mūsu vēlāko prezidenti. Darbi turpinās, līdz kādu rītu militāristi ir pazuduši un pilsētai jau tuvojas krievu tanki. Ģimene bēg līdz Rostokai, kur sagaida kara beigas kādā fermā. Tagad uzdevums pasargāt māti no sirojošiem krievu karavīriem. Kādu dienu izziņo, ka bēgļi drīkst doties mājās. Jā, kājām ejot, viņi caur Poliju sasniedz Lietuvu, kur beidzot drīkst ar vilcienu atgriezties Rīgā. 22. jūnijā. Tas nekas, ka dzīvoklī jau dzīvo citi, Jāņus viņi svin mājās, savā zemē. Grāmata sarakstīta tik labā valodā, ka burtiski liek izdzīvot līdzi šos trakos laikus. Autors, cik zināms, dzīvoja Koknesē un 1994. gadā pats izdeva šo lielisko grāmatu.