D. Avotiņas romāns, kurā talantīga rakstniece izstāsta kreisi noskaņota jaunekļa Pētera stāstu. Jāņem vērā, ka grāmata izdota 1978.gadā. Izlasīju grāmatu ar aizrautību, Vēstījums, dabas ainavas, galvenā varoņa izjūtas lasītāju pa\nem savā varā, to dara gleznainā valoda, liriskās un talantīgi veidotās dabas ainas. Grāmatā atklājas vairāki spilgti, pretrunīgi, neviennozīmīgi vērtējami raksturi un dzīves ceļi- Ančkalniete, Sīmanis, Pētera māsa Cilda un Pētera tēvs. Uzrunājoši un metaforiski ir dabas tēli - baltā bērzu birzs, kuru saimniece leik nocirst padomju tankiem ienākot Latvijā, vecais upurozols, par kuru Ančkalniete atdod veselu krūzi sudraba. Patiesīgi, bet, protams, ar "laikmeta nodevu" tēloti Latvijas vēstures notikumi. Varētu ieteikt jauniešiem - diskusijām vēstures stundās, tālākiem pētījumiem, tā laika sociālās ainas izzināšanai Ulmaņlaiku Latvijā pirms Otrā Pasaules kara, diskusijai par to, kā veidojas sabiedrības noskaņojums attieksmes. Visvairāk šodienas lasītāju uzrunā "Tuņgu" saimnieces Esmeraldas tēls un galvenā varoņa "Tuņģu"priekšstrādnieka Pētera vairākkārt teiktais:"Šeit man tiešām nekā netrūka." Un tomēr romāna beigās Pēteris izvēlas "sarkano" ceļu. Vēl šodien uzrunā "Tuņģu" saimnieces -aizsardzes- teiktais, krievu zaldātiem ienākot viņas pagalmā: 'Bet šis ūdens vēl nepieder viņiem. Tas ir Tuņģu ūdens. no manas akas.' Ļoti interesanta pārdomas raisoša grāmata, kas talantīgi sarakstīta un izdota padomju laikā, - par tiem, kuri gaidīja Padomju Armiju, par prezidenta nostāju "Baigajā gadā", par nodevību un tiesībām. Būtu interesanti dzirdēt autores viedokli par šo romānu. Vēlētos arī izlasīt tagad "Zvaigznes" izdoto Dainas Avotiņas "Likteņmezgli" par Pētera Silpura dzīvi. Lasījusi neesmu un nezinu, vai "Likteņmezgli" būtu jāuzskata kā romāna "Celmi pie upes" pārpublicējums?