Lūk, dažas pārdomas. Sējas dienasgrāmatu pirmā puse sarakstīta vācu okupācijas laikā. Ikdienas trūkuma apraksti mijas ar nepārtrauktām cerībām uz jebkādas pašpārvaldes formas veidošanu, kurā autors cer arī atrast sev vietu un pielietojumu, bet nekā. Bet tās ir tikai tenkas. Vēl aprakstīti braucieni uz savām lauku mājās Zemgalē (kur viņam strādā trīs krievu karagūstekņi), lauku darbi. Bet visvairāk pārsteidz tas, ka autors, lai gan bijis latviešu diplomāts, pilnīgi neko nezin par patieso notikumu gaitu. Viņa informācija ir tik šaura, ka burtiski atkārto vācu propagandas avīžu informāciju. Nav nekādu ziņu ne no angļu, ne krievu radio raidījumiem, ne latviešu ārlietu bijušiem darbiniekiem, ir tikai rīdzinieku tenkas, turklāt ļoti aplamas. “Rīgā vēl neesmu saticis ļaudis, kas kaut ko vairāk zinātu par mūsu pašu stāvokli,” viņš raksta 1942. gada 6. jūlijā (92. lpp.) Pats pretīgākais, ka bij. ārlietu ministrs Munters tiek aprunāts kā vācu spiegs un viņa kundze kā krievu spiedze – tātad tenkas ir prastas tirgus vecenes līmenī. Ļoti bieži atkārtojas cerības uz vācu armijas uzvaru un Staļina impērijas krišanu. Trīs reizes viņš raksta par Rīgas ebreju iznīcināšanu un trīs reizes piebilst, ka rīdzinieki to atbalstot! Neticami: kā viņš varēja aizmirst, ka tie bija Latvijas pavalstnieki! Tikai pašās grāmatas beigās lasāma atbilde šiem dīvainajiem tekstiem: “Man būtu vairāk jādomā par memuāriem vai vismaz par dienasgrāmatu: (---) pilnīga vaļsirdība aiz viegli nojaušamiem iemesliem nav iespējama.” (566. lpp.) Vācu laika dienasgrāmata apraujas ar naivu piedāvājumu viņam, kā Latvijas bijušam politiķim, doties propagandas braucienā uz Stokholmu un Londonu, lai vēstītu tautiešiem par komunistu briesmu darbiem Latvijā. Pēc tam, liekas, viņš nonāca gestapo nagos. Otra grāmatas puse ir viņa dienasgrāmatas no Sibīrijas izsūtījuma. Lai gan viņš centās klusi un mierīgi dzīvot Polijā, čekisti viņu atrada un pa etapu aizsūtīja uz Sibīriju. Tāpat vien – bez tiesas un sprieduma. Var tikai apbrīnot viņa sīksto dzīvības gribu, jo pateicoties brīnumam un labiem cilvēkiem, viņam izdevās palikt dzīvam. Pēc Staļina nāves viņš nesteidzās atgriezties mājās. Tikai vasarās atbrauca, jo paredzēja grūtības ar pierakstīšanos un pensijas saņemšanu un nevēlējās piedzīvot otrreizēju izsūtīšanu. Mūža nogalē Sēja tomēr atgriezās Rīgā. Protams, komunisti darba stāžā neieskaitīja viņa diplomātiskajā dienestā pavadītos gadus. Sievu un bērnus, kam laimējās caur Vāciju izbraukt uz ASV un Austrāliju, sirmais vīrs vairs nesatika. Aizverot pēdējo lappusi, neatbildēts paliek jautājums: par ko? Par ko viņu vajāja vācu okupanti un par ko izsūtīja vergu darbos padomju okupanti? Par to, ka viņš bija Latvietis?