Eseju formā sarakstīts arhitekta Vaidelota Apsīša dzīves stāsts. Bet ar kādām noskaņām un sīkumiem! Kokzāģētava Ģertrūdes ielas pagalmā, naktssargi, Vērmanītis, slidotavas Rīgas centrā un tramvaji. Atmiņā atausa bērnība, kad prātoju par to, ka man neaizsniegt ne vēdināšanas lūciņas tramvaja griestos, ne auduma auklu, kuru paraustot braucēji signalizēja vadītājam par vajadzību izkāpt. Tad unikāls stāsts par peldētavu Daugavas vidū pie pontontilta, par darbu vasarā Latvijas armijas maizes ceptuvē, par mācībām 1938./39. mācību gadā Šampoliona licejā Francijā. Gluži kā mūsdienās, kad tas iespējams skolnieku apmaiņas programās. Labās franču valodas zināšanas deva iespēju izvadāt kā gidam bijušo Albānijas karali Ahmetu Zogu pa Latviju. Jā, viens stāstiņš ir pavisam neticams: Apsītis iesaistījās "Ātrās satiksmes pionieros". Nav dzirdēti? Tos vadīja Latvijas sportists Jānis Ķīvītis. Statūti nebija, biedru kartes un biedru naudas arī. Vienīgais mērķis - diskreditēt Hitlerjugend biedrus Latvijā, apģērbjoties tādās pašās melnās īsās biksēs, baltos kreklos un melnās jostās ar plecu siksnām. Bija gan gājieni ar dziesmām, gan nometnes, pat palīdzība 1938. gada Dziesmu svētkos. Ļoti, ļoti dīvains ir stāsts par 17. jūnija agru rītu un profesora Tenteļa ģimeni. Viņus tomēr neizsūtīja. Bet grāmatas autoru pēc tam teju neiesauca Sarkanajā armijā. Vācu okupācijas laikā Apsītis turpināja arhitektūras studijas, tomēr 1944. gadā viņu mobilizēja vācu armijā kā izpalīgu un nosūtīja uz Liepāju. Pēc kapitulācijas viņš pamuka, tad pieteicās vadīt dzelzceļa stacijas atjaunošanas darbus. Skaidrs, ka drīz vien viņu uz ielas sazīmēja un apcietināja. Pateicoties brīnumam, viņš tomēr tika atbrīvots, atgriezās Rīgā un pabeidza studijas. Izcila grāmata!