Grāmata ievelk ar pirmo lapaspusi līdz pēdējai. Ja ne ikdienas steiga un laika trūkums, būtu tai izskrējusi cauri vienā vakarā. Varbūt pat labāk ka tā neizdevās, jo tagad man bija iespēja trīs vakarus pavadīt kalnos. Dienasgrāmatas rakstības detalizācija līdz pēdējam sīkumam ļāva tiešām justies kā kalnos - klātesoši, izjūtot gan visas sāpes, prieku, nepārliecību par sevi, kā arī to neaprakstāmo vienreizības sajūtu būt tur, kur cilvēks ir mazs puteklītis attiecībā pret dabu. Pirms sāku lasīt, biju jau kādā intervijā dzirdējusi Juri sakām ka līdz virsotnei netika, tomēr mans prāts lasot to dīvainā kārtā atteicās ņemt vērā un tik un tā lika cerēt ka - varbūt tomēr. Es pat nezinu kas "tomēr", tomēr - pārteicās intervijā atstājot intrigu grāmatā, vai drīzāk - tomēr - par spīti visam lasot un esot izjūtās klātesoši pat man pirms virsotnes , kad mērķis gandrīz rokas stiepiena attālumā, negribējās padoties un šķita - pat ja fiziski kļūst ar vien grūtāk, vismaz motivācija uzvilktu līdz galam. Bet, kā jau dzīvē - viss ir neparedzams un viss notiek tā kā tam ir lemts notik.