Šī grāmata tapusi, balstoties uz visu laiku lielākās jūras traģēdijas..sākumā domāju.."Pag…Titāniks vai Lusitānija ir lielākā kuģa traģēdija vēsturē, vai ne?" NĒ! Patiesībā tā ir Vilhelma Gustlofa kuģa nogrimšana, par ko zīmīgi pasaulē zina maz, bet kas prasīja vairāk nekā 9000 cilvēku dzīvības. Jāatzīst, ka līdz šīs grāmatas izlasīšanai arī es pati nebiju dzirdējusi par šo nelaimi. Iespējams, tas ir rezultāts pasaulei, kas bija mazāk nekā līdzjūtīga Vācijas sāpēm un zaudējumiem pēc Otrā pasaules kara beigām un nacistu zvērību atklāšanas. Neatkarīgi no iemesla, es priecājos, ka Rūta Šepetis ir cēlusi šo vēstures gabalu gaismā. Šis stāsts bija jāizstāsta. Šis nav “rožains” stāsts ar laimīgām beigām. Tas ir reāls un aizkustinošs. Šī grāmata izceļ cilvēka samaitātības dziļumus, kā arī neticamo laipnību, uz ko cilvēki ir spējīgi. Šis ir stāsts par traģēdiju un izdzīvošanu. Neapstrādāts un iedvesmojošs. Man ļoti patika šis stāsts, un es to bez šaubām iesaku ikvienam, kas meklē labu, vēsturisku daiļliteratūru, kas pievēršas mazāk zināmai kara vēstures daļai. Turklāt man patika, kā grāmata tika uzbūvēta. Nodaļas bija ļoti īsas. Patiesībā, lasot, es visu laiku domāju "Vēl tikai viena nodaļa, tikai vēl viena nodaļa..." un tad es pamanīju, ka es teju bijus pabeigusi visu grāmatu.

Ļoti interesantā veidā uzrakstīts traģisks stāsts par II pasaules gala beigām, par bēgļiem Vācijā. Necerēju uz kaut ko tik iespaidīgu, kad sāku lasīt šo grāmatu. Iesaku!

Grāmata par kara laika patiesību no galvenās varones skata punkta. Stāsts seko līdzi jaunās sievietes ceļam, bēgot no šķietami neizbēgamās nāves, ko nes ģimenes pieļautās kļūdas, padomju kareivji, ziemas sals un jūras negantums. Papildinājums šai grāmatai šīs pašas autores darbs "Starp pelēkiem toņiem".