Šis maigi uzrakstītais romāns kurš ik pa laikam lika man pasmieties, un tai pašā laikā saraudināja.. Mani šī grāmata pārsteidz. Grāmatā nav daudz spilgtu notikumu, tā ir pilna ar siltām skumjām, laimi, nožēlu un ticību. Ticot paši saviem spēkiem, mēs esam spējīgi uz neiedomājamām lietām. Mēs esam stiprāki nekā pašiem liekas.

Interesants, "mierīgi plūstošs" un ļoti "cilvēcīgs" romāns :). Sižeta centrā ir kungs cienījamos gados vārdā Harolds, kurš saņem vēstuli no bijušās, ar vēzi sasirgušās kolēģes, Kvīnijas. Haroldu šī vēstulē emocionāli saviļņo, atmodina senas atmiņas un viņš spontāni pieņem lēmumu doties pie Kvīnijas, lai atvadītos. Interesanti ir tas, ka Harolds nolemj ~1000 km garo ceļu iet kājām, jo pēc viņa domām, Kvīnija dzīvos kamēr viņš ies. Manuprāt, šajā romānā Reičela Džoisa ir spējusi lieliski atspoguļot to, kā mēs cenšamies nedomāt un beigu beigās aizmirst par savām sāpēm un, ka tomēr ir iespējams sadziedēt vecās brūces un dot dzīvi kaut kam jaunam. Romāns liek aizdomāties par tādām tēmām, kā zaudējums (visplašākajā nozīmē), tā ietekme un sekas cilvēka dzīvē, pāra un vecāku-bērnu attiecību transformācijas laika gaitā, jaunas pozitīvas pieredzes spēks atsvert un līdzsvarot negatīvo pieredzi, sērošanas process, pieņemšana un jauns sākums. Pēc šī romāna izlasīšanas palika tāda viegla un silta pēcgarša. :) 2012. gadā "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" tika nominēts Bukera balvai, saņēma Specsavers Nacionālo literatūras balvu kā labākā debija.