Beidzot tas nu ir izlasīts - lielais, vēsturiskais Nino Haratišvili romāns "Astotā dzīve" brīnišķīgā Silvijas Brices tulkojumā! Jāatzīstas, ka sen nekas tik apjomīgs un iespaidīgs nebija lasīts. Izcila grāmata! Manuprāt, autore ar šo monumentālo darbu ir atstājusi paliekošu literāru pieminekli savām dzimtas (un arī daudzām citām pagājušā gs.) sievietēm. Skarba dramatisma pilns stāsts par dzimtas nesaraujamajām saitēm, par spēku, nespēku, nodevību, par alkām pēc laimes; arī par biedējošo postošo naida spēku, kas rodas pēc pazudušas mīlestības...Romānā dzimtas vēsture meistarīgi savijas ar vispārējiem vēstures faktiem, kas, manā skatījumā, ir liels pluss tiem lasītājiem, kuri tik labi nepārzina vēstures notikumus. Episko darbu par gruzīnu dzimtas likteņiem N.Haratišvili beidz it kā ar "8.grāmatu - Brilka", taču nobeiguma nav - tālāk ir atstāta balta lapa - jo nekas jau nav beidzies un tik drīz arī nebeigsies, skatoties uz tām satraucošajām politiskajām norisēm, kas patlaban notiek Gruzijā...