Izcili interesantu grāmatu izlasīju: daktera Dāvida Bīskapa dzīves un darba atmiņas “Dzīves vējos” (Čikāgā, 1961). Jau ar pirmajām lappusēm grāmata aizrāva ar rāmo stāstījumu skaistā valodā, no kuras nāk brīnišķīga labestība. Viņa stāstījums ietver cara laikus un vietas, kur dakteris darbojies vien ir ko vērtas: pirmā prakse Ķemeros, tad Mazmežotnes muiža, tad Alūksnes apkārtnes muižas ar kolorītiem muižnieku aprakstiem (Šlukumu, Veclaicenes, Alsviķu muižas), tad darbs Vilcē, Mūrmuižā, Zaļā muižā, Laukumuižā, Mežotnē, Rundālē un Bērzmuižā. Interesanti notikumi 1905. gada revolūcijas laikā, pat kopīgas vakariņas ar soda ekspedīcijas virsniekiem, starp kuriem bija arī latvieši. Kolorīti aprakstīti visdažādākie un dīvainākie slimību gadījumi, pat skaidrotas dažādas ārstēšanas metodes. Cauri visai grāmatai vijas mīlestības pilns stāsts par laulāto draudzeni Olgu Rozenbergu. Pirmā pasaules kara laikā viņš tika mobilizēts un nosūtīts uz Kauņu, bet pēc tam, kad krieviem neizdevās pat pietuvoties Kēnigsbergai un armija pēc sakāves kādā kaujā panikā bēga, viņu pārcēla uz Drisu un tad Vitebsku. 1918. gadā Bīskaps organizēja Latvijas Sarkanā Krusta Jelgavas nodaļu ar ambulanci, slimnīcu, vēlāk plašu sanatoriju tuberkulozes slimniekiem Kalnamuižā. Paralēli bija arī Jelgavas apriņķa ārsts, Jelgavas slimnīcas direktors, Jelgavas un Bauskas apriņķa ārsts. Baismīgākie notikumi risinājās 1940. gadā, jo viņš bija iekļauts izsūtāmo sarakstā. Tikpat baismīgs arī stāsts par Jelgavas degšanu, kurā gāja bojā viņa māja. Kara beigās dakterim ar ģimeni izdevās ar kuģi izbraukt uz Vāciju un tikai 1950. gadā izceļot uz Ameriku.