Kā zināms, mūsu prezidentu Kārli Ulmani 1940. gada 22. jūlijā okupanti iesēdināja vilcienā un deportēja uz Maskavu, bet 29. jūlijā - uz Vorošilovsku (tag. Stavropole). Viņu nometināja trīs istabās speciāli sagatavotā mēbelētā villā ar apkalpotājiem Molotova ielā 271 (no 29. jūlija līdz 1941. gada maijam), arī bijušajā ģenerāļa Kravcova mājā ar mansardu Dzeržinska ielā 104 (no 5. līdz 10. maijam). Vēstules līdz 1941. gadam viņam nenodeva, bet ļāva staigāt pa pilsētu, lasīt krievu presi. Tātad: sirmais vīrs īsti nesaprata, kādā statusā viņš ir un neko daudz par notikumiem Latvijā nezināja. Tautas komisariāta biedri uzstājīgi prasīja, lai Ulmanis uzrakstītu piezīmes par 10 konkrētiem jautājumiem. Viņš tās sarakstīja no augusta līdz decembrim, protams, nenojaušot, ka vēlāk (1941. gada 4. jūlijā) uz to pamata tiks celta apsūdzība pret viņu. Šajā nelielā grāmatiņā izdotas "Kārļa Ulmaņa izsūtījumā sarakstītās piezīmes" (R., 2014, 114. lpp.). Pilni teksti publicēti grāmatā "Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā" ar Induļa Roņa aprakstu (R., 1994, 480. lpp.). Piezīmēs Ulmanis apraksta Latvijas republiku no Brīvības cīņām līdz 1940. gadam. Var tikai pabrīnīties! No rakstītā dveš augstprātība un ārkārtīgs naivums. Ir 1940. gada augusts/septembris, bet viņš joprojām svēti tic visiem līgumiem, ko Latvija parakstījusi ar PSRS (48. lpp.). Ka viss ir kārtībā un krievi gan okupējuši Baltijas valstis, bet tas bijis vajadzīgs Vācijas draudu dēļ. Ka PSRS ir miermīlīga valsts, kas vēlas izvairīties no kara (20. lpp.). Vai Ulmanis neaptvēra, ka ar viņa paša rokām krievi likvidēja Latvijas valdību, bet viņu deportēja? Uzzināju arī satriecošu faktu, ka parlamenta laikos Latvijas armijai neviena partija nepievērsa uzmanību, ka finansējuma nebija un tas turpinājās arī pēc Ulmaņa apvērsuma, bet kad armijai tika savākti ziedojumi, bruņojumi neizdevās nopirkt, jo kara nojausmās neviena valsts to vairs nevēlējās piegādāt. Tālāk viņš aplej ar žulti daudzus politiķus - premjeru Ādolfu Bļodnieku, iekšlietu ministru Gotfrīdu Mīlbergu, arī preses izdevējus Benjamiņus. Tikai rakstītajam par kolaborantu ģenerāli Dambīti var piekrist (42. lpp.). Sevišķu ļaunumu Ulmanis saskatīja studentu korporāciju locekļos un tādēļ atcēla no amata finansu ministru Ēķi, iekšlietu ministru Gulbi, satiksmes ministru Einbergu un pat ģenerāli Balodi. Kādēļ tas viss bija jāraksta okupantiem? Lasot viņa pierakstus, pārsteidz arī politiskā tuvredzība, stāstot par 1939. gada krievu militāro bāzu līgumiem. Kur palicis latviešu zemnieku, nē - politiķu viltīgums? Nekā no tā te nav... Ir tikai naivs un lētticīgs vīrs, kurš jau pāris gadus neapjauš apkārtējo situāciju.