Kas no tiesas ir pazudis, tas klusē.

Tas kurš paskaidro, taisnojas.

Pie senajiem grieķiem domāšana bija goda zīme. Pēc tam tā kļuva par laimi. Vēlāk par slimību. Šodien tā ir noziegums. Kultūras vēsture ir savu radītāju ciešanu vēsture.

Vecumā pēc septiņdesmit ir viena priekšrocība – riskēt var tikai ar mazu daļiņu dzīves.

Īsts kavalieris bauda svētlaimi, bet klusē.

Kad cer, tad notic tik viegli.

Tas, kurš pārāk cenšas izpētīt savas dvēseles dzīles, drīz vien uzduras sietam, kurš ved uz notekūdeņu kanāliem.

Ja gribēsim visur saskatīt likteņa pirkstu, tad nevarēsim ne soli paspert.

Vai esmu tā centies, lai tagad ņaudētu pēc siltas krāsns un izšuvumiem rotātām zeķēm? Pēc ieraduma bezcerīgā sasmakuma un aizkariem aizvilktās garlaicības nodeldētajām sajūtām?

Izvēle, bauda un apnikums. Beigās atliek tikai vairs apnikums. Jo zemāk sāk, jo ilgāks laiks paiet, kamēr nonāk līdz apnikumam. Vai pēc jūsu domām būtu jāsāk kā mežonim?

Nekad nerunā. Sūti puķes. Bez vēstules. Tikai puķes. Tās aizsedz visu. Pat kapus.

Nauda – cik attapīgu tā padara cilvēku.

Pārāk liela gādība pacientu varēja nogalināt tikpat viegli kā gādības trūkums.

Piedzimšana! Vai zināt, kāpēc tā ir mistērija? Tādēļ, ka pēcāk atkal jānomirst.