A.Manfelde "Virsnieku sievas"

Stāsts par Liepājas kara ostu un arī par Liepāju padomju gados. Bet tajos padomju gados, kad Brežņevs jau sācis šļupstēt, desām jābrauc pakaļ uz Palangu, un pat padomju armijas virsnieki saprot, ka komunisma nebūs.
Vecās uzvedības shēmas sabrūk, bet jaunās neviens netaisās būvēt. Lepnuma vairs nav, un dvēseles sairst. Mīlas trīsstūrī starp jaunāko leitnantu Arsēniju, viņa sievu Valēriju un nepilngadīgo liepājnieci Noru uzvar bojā eja.
Bet šo pateikt nozīmē neko nepateikt par šo romānu. Tas ir radikāli tēlains. Metaforas, simboli, asociācijas, ilūzijas un alūzijas, paradoksāla salīdzinājumu un priekšmetu personifikācija- tas dominē ikkatrā lapā. Tas aizmaldina domas ceļos un neceļos un labirintos, tā ka grūti brīžiem atgriezties pie teksta. Un pie vienkāršiem darbības vārdiem, kas te ir mazākumā.
Citāts- "Tie nedejoja, bet siekalas šķaidīdami, kratījās...Daudziem bikšu priekšas bija vaļā, un no tām laukā locījās balti, trekni tārpi.. Tās, ar kurām viņi dejoja, nemaz nebija sievietes. Viņu kājas bija taisnas kā kruķi un no krūšu galiem pilēja urīnam līdzīgs šķidrums." Kas tas ir?
"The life is nothing but tale, told by idiot, full of sound and furry, and meaning nothing" (Makbets). Tas ir troksnis un dusmas.Tāds latviešu troksnis un dusmas. Patiešām šajā romānā ir kaut kas folknerisks, illiādisks un gredzenpavēlniecisks. Viss kopā. Un rezultātā arī visi personāži ietērpjas tādos šķituma mēteļos, zaudē faktiskumu.
"Viņš stāv un skatās. Tad ieaug kokos, plecu augstumā, parka tumsā, kā šķitumā".
Aizverot šo grāmatu, iestājas tāds kā samulsums. Kas tas bija - padomju laiks? Vai mēs to nosapņojām? Tas tiešām ar mums notika?
Gunārs Astra savā slavenajā runā teica- "Es ticu, ka šis laiks pāries kā ļauns murgs". Kā murgs- jā. Bet vai pāries? Vai arī kaut kas vilksies mums vēl kādu laiku līdzi...