K.Hanna "Četri vēji"

"Teksasa. 1934. gads. Lielās depresijas laikā daudzi ir zaudējuši darbu. Lauki cieš no ilgstoša sausuma, un fermeri dara visu, ko spēj, lai glābtu ražu.
Kad Elsas Martinelli vīrs aizbēg un pamet ģimeni likteņa varā, Elsai, tāpat kā daudziem viņas kaimiņiem, nākas pieņemt izšķirošu lēmumu: palikt savā saimniecībā un turpināt cīņu ar dabu vai kopā ar bērniem doties labākas dzīves meklējumos uz Kaliforniju. Vai viņus tur gaidīs cerētā piena un medus zeme vai tomēr jauni pārbaudījumi?"

Pēc Ievas @mrs.lasitaja ieteikuma beidzot nolēmu iepazīties ar Kristīnes Hannas darbiem. Tā kā Ieva saslavēja "Lakstīgalu" kā vislabāko no šīs autores grāmatām, tad es arī nolēmu sākt ar ne tik slavētu gabalu, lai veidojas pozitīva izaugsme, nevis kritiens no labākā uz leju. "Četri vēji" ir skaudrs izdzīvošanas stāsts, kur grūtības un sāpes ir no pirmās lapas līdz pēdējai. Taču to visu palīdz izturēt mīlestība. Pati spēcīgākā mīlestība zemes virsū - mātes un bērna mīlestība. Lieliska, lieliska grāmata! Un tomēr... man kaut kā pietrūka, lai šī būtu ideāla grāmata. Man pietrūka sižeta dinamikas. Vietām atkārtošanās un ikdienas darbu apraksti jau sāka mani nogurdināt un es zaudēju koncentrēšanos. Es nevarēju sagaidīt, kad tas vīrs Elsu pametīs, jo viņš tikai strādāja, dzēra un raudāja. Pēc tam sausums, smiltis, darbs, sausums, smiltis utt. Vēlāk kokvilna, dubļi, bads, kokvilna, dubļi - un tā uz riņķi. Iespējams, tā ir manas nepacietības vaina, kas traucēja izdzīvot pilnvērtīgi šo stāstu. Tiesa, tas netraucēja man pie epiloga apraudāties? Noteikti iesaku izlasīt!