M.Harisone "Zeltains miežu lauks"

Aiz loga atkusnis, lietus un dubļi, bet tu lasi un gaisā virmo tikko vākta siena smarža. Tik skaista ir šī grāmata. Stāsts ir par Ediju, meiteni 20.gs. 30tajos gados, kad sievietes biksēs vēl bija reta parādība un 14 gados jaunajai dāmai bija jāmeklē vīru. Kad tika uzskatīts, ka visi vīrieši no sievietes grib tikai vienu, bet sievietei jābūt paklausīgai un jādzemdē bērnus. Vai vismaz jāgrib bērnus. Tas ir stāsts par laiku, kad būt atšķirīgai bija slikti. Tas ir stāsts par trūkumu - mantisku un garīgu. Ja godīgi, tad sižets mani ne pārāk aizķēra, jo nekas daudz jau tur nenotika un nekas tāds, kas iekustinātu manas emocijas. Vislielākais ieguvums un baudījums bija dabas un lauku dzīves aprakstos. Tie bija tikpat skaisti kā gleznainais grāmatas vāks - pilns sentimenta un ilgu pēc vasaras laukos, pēc ziedu un zāles smaržām, pēc svaiga piena, kurš nāk no govs un nevis no pakas, un jā, pēc zirgiem ar visu mēslu smaku. Nu skaisti taču!

Grāmata ideāli piemērota laiskām svētdienas pēcpusdienām ar tēju un smilšu mīklas cepumiem?