K.Hanna "Lakstīgala"

"Mīlestība parāda, kādi mēs vēlamies būt, bet karš atklāj, kādi esam patiesībā..."

Manā redzeslokā šis romāns nonāca, galvenokārt pateicoties @mrs.lasitaja ieteikumam. Marts likās labs brīdis to izlasīt, jo šī ir arī Rīzas Viterspūnas grāmatu kluba marta grāmata, un 25.marts likās laba diena, kad lasīt par karu. Lopu vagoni ir arī manas dzimtas traģēdija (tiesa, ne 49.gada marts, bet 41.gada jūnijs). Un ir iemesls, kādēļ es gaužām maz lasu par karu. Nu ko man pateikt - bija tā, kā biju iztēlojusies. Šis stāsts mani salauza tūkstoš sīkos gabaliņos, es izraudājos no sirds par mazo Sāru, par Rašeli, par Viennu, par lupatiņām kokā, par Lakstīgalu. Par mīlestības un drošsirdības spēku. Par neizmērojamu ļaunumu un milzīgu labestīgumu. Par visiem tiem miljoniem bezjēdzīgi un nežēlīgi zaudēto dzīvju. Par to, ka no tā visa cilvēce tomēr neko neiemācījās.

Šis ir brīnišķīgi uzrakstīts romāns. Ja lasot "Četrus vējus" man pietrūka emocionālā dziļuma, tad šeit tas bija perfekti līdzsvarots - vieglais stāstījums ar piedzīvojumu piesitienu un plašais emociju jutekliskums. Izcila grāmata, kuru neaizmirsīšu nekad.