K. Lubāniņa “Tu nekad mani neaizmirsīsi”

3⭐️  Es pirmo reizi sāku atsauksmi ar ciparisko vērtējumu. Primāri, lai neaizmirstu. Jo es pat pamanījos aizmirst precīzo grāmatas nosaukumu (pie tā vainojama karstvīna un mandarīnu koma). Piedodiet.

Ārprāts, cik grūti man nāk šī atsauksme! Tik ļoti gaidīta grāmata, tik augsti pacelta latiņa ar “Karmu”. Un stāsts tika aprīts nesakošļājot nieka pāris stundās. Bija interesanti, notikumi risinājās viens pēc otra, dzirksteles šķīda, ļaunie dabūja pa asti. Man pat netraucēja fakts, ka slepkavu atšifrēju pirmajā ceturtdaļā. Tik tālu viss labi. Kas tad noveda pie Našķa dvēseles un gremošanas sistēmas mokām, tu jautāsi? Pirmkārt, man ļoti simpatizē autores rakstības stils un “Karma” vēl joprojām stāv mīļo bērnu plauktiņā. Tāpēc šī grāmata man atgādina Maiklīdesa fiasko. Un man no sirds žēl, ka tā. Otrkārt, lai cik saistošs būtu sižets, kā salmiņš no olu liķiera kokteiļa glāzes acī duras vairāki sižeta neloģismi un, piedodiet, stulbismi. Sākot ar pistoli bardačokā menta mašīnā. Nu saprotams, ka Martins ir baigais vecis ar traumu par nevērīgu apiešanos ar ieroci (Kristaps), tas viņam izskatās galīgi neraksturīgi. Tad vēl dīvainais Samantas patiesības blociņš BEZ vainīgo vārdiem. Tiešām?! Vairākas situācijas likās kā izrautas no konteksta, atstāstītas tā vietā, lai uzrakstītu normālu nodaļu ar konkrēto notikumu. Es šobrīd būšu laba un nepieminēšu gramatikas un korektūras kļūdas. Sīkumi salecās vienā lielā urdeklī, kas neļauj ielikt labāk par vidēju vērtējumu. Radās iespaids, ka manuskripts ir ar lielām šķērēm apgraizīts, lai ielīstu bukleta formātā. Normālas +100 lapas galīgi nekaitētu, lai precīzāk ļautu varoņiem un notikumiem attīstīties un nebūt tik sasteigtiem.
Tajā pašā laikā man grāmata kopumā patika un es ieteiktu to izlasīt vieglai atslodzei, pieverot aci. Joprojām gaidu nākošo grāmatu!