T.Alsterdāla "Mēs zinām, ka atceries"

"Kur tu biji todien, kad pazuda Līna Stavreda?
Līna Stavreda pazuda pirms divdesmit gadiem. Kāds vietējais zēns atzinās viņas slepkavībā, tomēr līķis tā arī netika atrasts.
Izmeklēšana tika slēgta, un lietas materiāli nav publiski pieejami.
Kopš tā laika Odālenas iedzīvotāji izvairās runāt par to vasaru, nevēloties atsaukt atmiņā nepatīkamo pagātnes notikumu.
Mēs zinām, ka tu atceries..."

Godalgots kriminālromāns Zviedrijā 2020.un 2021.gadā. Daudz cildinošu atsauksmju. Izklausās labi, ne?

Nu ko, šis romāns mani varētu izārstēt no bezmiega. Tā ir labā lieta, ko spēju saskatīt. Pirmā nodaļa uzdzina anotācijā solīto drūmi intriģējošo Hičkoka vaibu. Otrajā un visās pārējās nodaļās es gaidīju šo sajūtu atgriežamies, gaidīju, kad beidzot sāksies tā izcilība un godalgotība. Bet saņēmu mierīgu, lēnu viduvējību, kas lika manām acīm vērties ciet. Un, kad izdevās noturēt acis puslīdz atvērtas, tad jau pēc neilga laika kreisā acs sāka lūrēt ārā pa logu, bet labā - šķielēt uz telefonu. Es nespēju koncentrēt uzmanību uz stāstu, vienkārši nespēju. Jau diezgan ātri bija skaidrs atrisinājums lielos vilcienos. Man absolūti simpātijas neizraisīja neviens no varoņiem. Sižeta temps bija krietni par lēnu un stāstījums pilns ar detaļām, bez kurām varēju mierīgi iztikt. Tā kā šī ir tikai pirmā grāmata trīs grāmatu sērijā, tad pilnīgi skaidrs, ka mums nav pa ceļam. Tūvi Alsterdālu es sūtu pie Keitas Atkinsones Našķa "negaršo" sadaļā. Piedodiet tie, kam šī grāmata patika.