M.Krekle "Melanholiskais valsis"
Nu ļoti man iet pie sirds, kā Maija Krekle raksta un stāsta.
Intensīva, lakoniska un skaista valoda.
Pret patiesību negrēko, bet kauninātās tēmas stāsta smalki un delikāti, bez īpašas to smeķēšanas. Tāds neoromantisms vai.
Grāmata ir īstenībā ne tikai par Emīlu Dārziņu.
Tas ir stāsts par Viktoru Eglīti, Emīlu Dārziņu un divām Marijām, kas bijušas liktenīgas viņu abu dzīvē. Un ģimnāzistēm pa vidu. Un to, ko tas spēlēja abu latviešu talantu radošajā dzīvē.
Par bohēmiski nekārtīgo savstarpējo attiecību dzīvi. Ko radoša persona it kā drīkst atļauties, gan gala beigās dažkārt par to rūgti maksājot. Jo pie norēķiniem visi esam vienādi, vai augstais dzejnieks, vai Rīgas ratu ormanis.
Man patīk, kā stāstijums mijas ar vēstulèm, pie kam gaumīgā proporcijā. Tas dod dzīvāku grāmatas varoņu klātbūtni. Veido tādu kā sarunu ar viņiem.
Viena tēma ir- no kā mira Emīls Dārziņš. Par tādiem cilvēkiem saka- viņš nomira no nāves. Vai, Kjerkegora vārdiem runājot- no saslimšanas ar nāvi. Kas īsti notika tajā naktī pie Zasulauka stacijas, mēs laikam tā īsti nekad nezināsim. Bet viens ir skaidrs- lielāko daļu no sava mūža Emīls uz to apzināti gāja. Nomirt jaunam, nomirt nepabeigtam.
Vēlies komentēt? Reģistrējies vai pieslēdzies portālam.
Šeit vēl nav komentāru!