M.E.Kalniņa "Uguns un pulveris"

"VIŅŠ IR VERSMAINA, RIJĪGA UGUNS.
VIŅA – VIEN ŠĶIPSNIŅA ŠAUJAMPULVERA,
KAS UZSPRIDZINA VISU, KO VIŅŠ LĪDZ ŠIM PAZINIS."

Šī man ir ļoti īpaša grāmata? Tik īpaša, ka nevaru to ne kritizēt, ne slavēt. Ne tāpēc, ka tā būtu grāmatas vaina, bet gan tāpēc, ka es šajā gadījumā esmu absolūti neobjektīva. Šī ir mana visilgāk lasītā grāmata un pirmā grāmata, kuru es lasu, pirms varoņu stāsts ir izstāstīts. Un stāsts sākās tā...

Kad apmēram pirms gada Mērija @merijakalnina man piedāvāja kļūt par beta lasītāju, man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Man arī nebija lielu ekspektāciju, kāds šis romāns būs, jo... stereotipi manā galvā sakārtojās sekundes laikā. Mēriju pirms tam nepazinu un viņas darbus lasījusi nebiju. Un tad pie manis nonāca pirmās 13 nodaļas. Ar grāmatām man ir tā - vai nu ir klikšķis, vai nu viņa nav. Un šeit noklikšķēja tā, ka vēl ilgi nespēju atjēgties. Pat nespēju vārdos definēt, kas tieši ir tas, kas piesaista. Un tomēr, āķis bija lūpā un tā sākās mans beta lasītājas ceļš. Un ziniet, tas ir ārkārtīgi grūti! Palikt karājoties uz balkona malas pēc pirmajām 13 nodaļām un tad nepacietīgi gaidīt nākamās 3, kuras pēc pāris mēnešiem atkal tiek aprītas, liekot ilgoties pēc vēl un vēl! Tas bija kā sēdēt uz pulvera mucas... Es lasīju ļoti rūpīgi, noslīcinot Mēriju kritikas gūzmā, apzelējot katru vārdu. Mēs diskutējām par katru nieku, kāpēc tas ir tā, kā tas ir un kā būtu labāk. Es lasīju klusām un es lasīju skaļi. Es turēju roku Rūtai un lamāju Dāvidu, es gribēju iepļaukāt Jolantu un apskaut Amandu. Un Elīna, ak, tu muļķa skuķi! Tas bija emociju rollercoasteris. Un tas bija mans visaizraujošākais piedzīvojums - redzēt, kā top grāmata no fantāzijas lidojuma līdz tintei uz papīra. Paldies, Mērij, par šo iespēju!