G.Kravalis "Es gribēju vēlreiz redzēt jūru"
Sāksim ar to, ka pats Kravaļa kungs ir viena tāda bengāliski dzirksteļojoša persona. Īstenībā ir palaimējies ik vienam, kam nācies ar viņu saskarties. Bet, tad- jābrauc uz Carnikavu.
Ir tāds nedaudz banāls pateiciens- laikabiedra stāsts. Bet man šī grāmata ir tieši tāda. Gan tāpēc, ka mums ar autoru apmēram līdzīgs vecums, gan tāpēc, ka arī viņa dzīve ritējusi kā pa amerikāņu kalniņiem- augšup un lejup, augšup un lejup. Un pa visu pāri- stūrgalvīga sekošana sava dīvainā prāta iecerētam sapnim.
Kas tik grāmatas varonis nav bijis- jaunais zinātnieks, biznesmenis, bezdarbnieks, palīgstrādnieks, bezpajumtnieks, šķirtenis... Pat nedaudz žūpa kādu brīdi. Bet reizē- gandrīz bērnišķīgi naivs sapņotājs. Kura sapnis galu galā piepildās. Tieši tādēļ, ka ir gan naivs, gan bērnišķīgs. Dzīvot pie jūras un rakstīt. Tik maz un reizē tik daudz. Īstenībā ļoti daudz.
Kaut kādā savas dzīves tumsas brīdī grāmatas varonis nonāk pie secinājuma- dzīves jēga ir būt laimīgam. Droši vien augstpieraini filozofi šim vienkāršajam formulējumam iebilstu. Bet autors ir pats sev Diogēns, un viņa grāmata ir liecība par to, kā šāds vienkāršs dzīves jēgas formulējums strādā. Neticami, bet fakts.
Pateikt, ka grāmata lasās ļoti viegli, ir pa maz teikts. Brīžiem liekas, ka pat redze lasīšanai nav sevišķi jāpiepūla. Jo pats Kravaļa kungs sēž uz grāmatas maliņas un tieši tev personiski stāsta savu anabazi. Sanāk lasīšana kā tāda jauka parunāšanās.
Ar zināmu nepacietību gaidīšu autora nākošo grāmatu. Kā satikšanos ar labu draugu.
Vēlies komentēt? Reģistrējies vai pieslēdzies portālam.
Šeit vēl nav komentāru!