S.Bjorks "Zēns, kuram patika brieži"

Brīdinājums: man ir auksti un hroniski slikts garastāvoklis, ko es ārstēju ar nervus kutinošiem skandināvu galvu griezējiem. Starp citu, man šovakar vakariņās būs kotletes.

Nostaļģija ne vienmēr ir laba lieta, kā izrādās. Es ļoti izbaudīju Bjorka pirmās divas grāmatas un man šķita, ka zinu, ko sagaidīt. Pēc kolosālā Nesbē un plediņsiltās Lekbergas, kas kustināja manus ierūsējušos smadzeņzobratiņus, liekot adrenalīnam ražoties aizvien vairāk ar katru lappusi, Bjorks man uzdzina depresijas lēkmi. Te viss likās tik… amatierisks un truls. Lai gan līķi bira pieklājīgā skaitā un slepkavības pašas par sevi bija veidotas interesanti, ne pierādījumi, ne izmeklēšanas gaita nerosināja lasītāju domāt līdzi un meklēt kopsakarības. Izmeklēšana šķita atstāta kaut kur aizmugures plānā, izvirzot priekšā galveno personāžu problēmas un ikdienas darbus. Lieka pļāpāšana. Nemaz nerunājot, ka slepkavas motīvs bija aiz matiem pievilkts, turklāt neko nepaskaidroja par slepkavību simboliskumu. Ak, jā, tāpēc, ka nebija nekā, kas saistītu slepkavības motīvu ar pašu slepkavību! Ja es lamāju Lekbergu, ka viņa sabāza jau par daudz saistību, tad šeit tā visa būtiski pietrūka. Esmu vīlusies, Bjork, ļoti vīlusies.