D.Ouensa "Kur vēži dzied"
"Jau gadiem Bārklijkovā ir klīdušas valodas par tā dēvēto purva skuķi. Tāpēc, kad 1969. gada nogalē iet bojā izskatīgais Čeiss Endrūss, visu aizdomas tūlīt krīt uz Kiju Klārku – noslēpumaino dumbra vientuļnieci."
"Smeldzīgi skaists romāns par pieaugšanu, kādas slepkavības izmeklēšanu un vienlaikus poētisks dabas cildinājums."
Man pat negribas neko teikt par šo literāro darbu, jo viss ir jau pateikts neskaitāmas reizes. Ārkārtīgi skaudrs un tajā pat laikā smeldzīgi skaists stāsts. Es ļoti spēcīgi izjutu Kijas vientulību. Un to paradoksu, kā ir vienlaikus ilgoties pēc cilvēka tuvuma un pēc tā, lai šis cilvēks dodas prom. Vai ir iespējams ilgoties pēc vienatnes un ienīst vientulību? Kur ir šī robežšķirtne? Un kā tajā visā atrast sevi?
Grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā. Un asaras plūda tāpat kā lietus aiz loga. Tik, nu tik... Tas bija tik... Vārdu trūkst, to ir jāizjūt katram pa savam. Lasiet!
Vēlies komentēt? Reģistrējies vai pieslēdzies portālam.
Šeit vēl nav komentāru!