Pagājušā nedēļa man sanāca tādā Solaris zīmē. Vispirms grāmata, tad Tarkovska Solaris, tad 1969.gada krievu televīzijas filma Solaris (ar Lanovoju un Etušu).

Nedaudz par tām filmām, kaut posts ir par grāmatu.

Jāatzīst, ka Tarkovska filmai īstenībā ir maz kas kopējs ar grāmatu. Vienīgi tā intriga- dzīvais Okeāns, kas nolasa cilvēka zemapziņā ieslodzītos tēlus, tos materializē un atsūta ciemos. Ar to arī Lems Tarkovskim beidzas. Te es nekritizēju kinomeistaru, tikai uzsveru, ka grāmata un šī kinofilma ir divi dažādi mākslas darbi. Tarkovskim tā ir poēzija, Lemam- cietsirdīga cilvēka psihes vivisekcija.

Šajā ziņā precīzāka ir tā melnbaltā 1969.gada padomju televīzijas filma( var atrast Youtube). Ar gandrīz hičkokiskiem šausmu elementiem. Bet arī- kaut kas nogludināts, kaut kas izskaistināts.

Jo Lema romāns ir tumšs un spocīgs. Nevienā no filmām neparādās, piemēram, varoņa apmeklējums kosmosa stacijas morgā tūlīt pēc ierašanās ( Barr! Stīvens Kings pirms Stīvena Kinga). Filmās stacija izskatās kā izlaizīta futuroloģiska labrotorija, bet grāmatā Lems nemitīgi atkārto, ka visapkārt valda haoss, netīrība un nekārtība. Telpa ir pilna ar lūžņiem un atkritumiem ( kā grāmatu varoņu dvēseles). Vairākas nodaļas ir veltītas Okeāna iekšējās monstrozās pašdzīves aprakstam. Arī galvenā varoņa sapņiem, kam ir nozīme. Gan viens, gan otrs veido romāna tādu kā psihodēlisko fonu. Pat mušmires nevajag.

Bet galvenais- Kelvina un viņa "viešņas" Harejas attiecībās, atšķirībā no filmām, nav nekā romantiska. Īstenībā viņi moka viens otru. It kā mēģina tēlot ko citu, bet abi dzīvo ar šausmām sirdī. Un cilvēks paliek cilvēks, un to vajājošs spoks- paliek spoks. Un jebkura miera mēģinājumi starp viņiem ir ātri gaistošs pašapmāns.

Lema spriedums ir nežēlīgs- jebkura izlīdzināšanās ar pagātni ir ilūzija. Ar pagātnes rēgu ( sava nozieguma liecinieku) nevar sarunāt padarīt pagātni par neesošu, par labotu.

Var tikai to mēģināt "anihilēt" ar kādas tur aparatūras palīdzību.

Varbūt tā tiek vaļā no konkrētā "viesa". Bet ne no Solaris un uz tā mītošā Okeāna.

Kelvins iznīcina Harjeju ( ar savu bēdubrāļu rokām).

Bet, pats sev īsti nevarēdams izskaidrot kāpēc, atsakās atgriezties uz Zemes.

Paliek kopā ar Solaris. Okeāna gūstā.

Starp citu, tieši šajā finālā ir visbūtiskākā atšķirība starp Tarkovski un Lemu.

Tarkovskim Kelvins atgriežas uz zemes un rod mierinājumu, nokrītot Pazudušā dēla pozā pie sava tēva kājām.

Lema Kelvins neatgriežas.