K.Račko "Es neesmu tava"

"VARBŪT MUMS IR VAJADZĪGAS VAIRĀKAS DZĪVES…
Populāra televīzijas sarunu šova vadītāja Virdžīnija Leimane vilšanos par savu rutīnā iestigušo laulību un aizdomas par vīra neuzticību cenšas apslāpēt darbā un rūpēs par piecgadīgo meitu. Liktenīga iepazīšanās ar talantīgo, šarmanto rakstnieku Aleksu Neitu uzjunda kaisli, kādu viņa neatceras pazinusi, un satricina visas vērtības, kādas viņai kā sievietei līdz šim bijušas. Bet vai, liekot riskantas likmes attiecību spēlē, tu krāp otru cilvēku vai… pati sevi?"

Man ar Račko grāmatām ir kā ar bitēm - nekad neko nevar zināt. Pagātnē mums gājis kā pa kalniem. Atceros savu pagājušā gada lielāko vilšanos "Ekstāzē", kur mani kaitināja it viss (piedodiet tie, kuriem šis darbs patika). Kad tika publicēta anotācija "Es neesmu tava" es smagi nopūtos, jo sižets stipri vien atgādināja "Ekstāzi". Galvā malās uz riņķi dilemma "To read or not to read". Ziņkārība uzvarēja. Un ziniet, man šī liekas Račko labākā grāmata! Mani pievilka jau prologs, momentāni radās noskaņa un es no grāmatas neatlipu līdz pēdējai lappusei. Pirmo reizi stāstījums ir pirmajā personā un šķiet, ka pirmo reizi tā fantastiskā, veiksmīgā sieviete atzīstas, ka nekas jau īstenībā nav tik fantastiski. Un šis izrādījās stāsts, kas notiek pēc pasaku 'hapily ever after'. Kad Virdžīnija apraudājās pie dārziņa ar peļķē iekritušo zīmējumu, es māju ar galvu, jo šis dzīves nogurums ir skaudri pazīstams. Un pēc grāmatas pabeigšanas es ilgi centos izprast Virdžīniju. Daudzie iekšējie monologi, dziļā ierakšanās emocijās un to ierosinātajās izvēlēs ļauj spekulēt un analizēt, katram nonākot pie sava secinājuma. Man personīgi šķiet, ka Virdžīnijas jūtas pret Neitu nebija mīlestība, bet gan depresijas izraisīta pašdestrukcija. Virdžīnija jautāja " Vai šajās attiecībās varbūt es esmu tā toksiskā?" Radās sajūta, ka Virdžīnija alkst pašiznīcināties, ja ir slikti, tad panākt, lai ir vēl sliktāk un baroties no tām emocijām. Viņai vajadzēja tās augšas un lejas. Un pareizs bija jautājums "Vai mīlestība paliks tā pati, ja es mazgāšu viņa zeķes?". Un pirmo reizi man likās, ka šajā grāmatā sekss nebija priekšplānā, bet tikai kā instruments emocionālajam vēstījumam. Man tiešām patika.