A.Munte "Stāsts par Sanmikelu"

Principā gribu tikai atgādināt par šo grāmatu, jo vairums noteikti ir to lasījuši. Bet ir vērts pārlasīt. Lai vēlreiz sajustu, ka arī TĀ var dzīvot.
Aksels Munte ir acīmredzams narciss. Bet tas ir tāds proreaktīvs narcisisms. Jo tieši viņa mīlestība uz sevi iet plašumā un pārklāj pasauli, un tas noved pie neliekuļotas mīlestības pret dzīvi, līdzcilvēkiem, nelaimīgajiem. Arī pret dzīvniekiem. Ir taču sacīts- mīli tuvāko kā sevi pašu. Tātad vispirms jāvar iemīlēt pašam sevi.
Šis darbs ir ne tik daudz autobiogrāfija, bet drīzāk tāds maģisks ceļojums. Ar runājošiem suņiem, lapzemes rūķiem un citām savādībām. Un tomēr tas nav Harijs Poters, jo dīvainā kārtā šīs visas savādības liekas gandrīz vai pašsaprotamas un loģiskas tajā dzīvē, ko Munte mums apraksta. Mēs visam noticam.
Šajos grūtajos covid laikos šī ir patiešām tā grāmata, ko vērts pāršķirstīt. Lai lieku reizi pārliecinātos, cik plaša un brīnumaina ir pasaule, un cik īstenībā mazas ir mūsu problēmas salīdzinājumā ar to.