D.Judina "Amnēzija"

Es ļoti reti lasu latviešus. Nu gandrīz nekad. Varētu teikt, ka pēdējos 10 gados nemaz. Vismaz izklaidējošu krimiķu jomā nevienu latviešu autoru nezināju nosaukt (zinu, zinu, pati vainīga). Kaut kā mani nepameta sajūta, ka latvieši jau neko man saistošu un pietiekami interesantu nav sadrukājuši. Pateicoties skaļajam PR, izlasīju Leldes Kovaļovas veikumus, bet tas ir cits stāsts. Nesen pamanīju, ka tiek reklamēta Daces Judinas jaunākā grāmata. Interesanti... Varbūt jāpamēģina?
Un tātad - Dace Judina. Ou, emocijas, emocijas, mani pārņēma daudz dažādu emociju. Pirmkārt, es jau nebūšu es, ja bibliotēkā, cīnoties ar ekspresīvu (lasi, skaļu un kustīgu) divgadnieku, no plaukta nepaķeršu pirmo grāmatu, kas pagadās. Un, protams, ka tā ir viena no sērijas jaunākajām grāmatām! Sākt lasīt no beigām - why not! Neko daudz necerot, ķēros klāt. Un jau pirmajā lappusē sasmējos skaļi pie kolorītā "sudraba bultas" toyotas apraksta, hihināt turpināju vēl kādas 10 lapas, līdz vīrs sāka šķībi uz mani skatīties. Autores raitā, žargonvārdiem bagātā un trāpīgā valoda mani ierāva kā labā komēdijā. Un tie varoņu vārdi! Es nevaru... Un ko tie cilvēki var ēst... Ēdienu apraksti jau vien ir balvas vērti. Pankūkas, pankūkas, kūkas un kafija. Liela daļa grāmatas sastāv no ēšanas, dzīvniekiem, ēšanas, un tikai bišķi izmeklēšanas (jo galu galā tas tomēr ir detektīvs). Vienīgi sižets pamatīgi samudžinājās, ka grāmatas pusē bez priekšzināšanām es knapi vairs spēju izsekot notikumiem, radurakstiem un jaunajiem/vecajiem varoņiem. Tā man vajadzēja, ka lasu no beigām. Apsolu laboties un nākamās grāmatas lasīšu hronoloģiskā secībā. Superīga izklaide, viegli lasāma, baudāma kā kefīra pankūciņa ar ābolu džemu!

Mans vērtējums 9/10.