D. Rukšāne "Krieva āda"

Lasīju ar zināmu personisku ieinteresētību. Jo mana māte satika manu tēvu Rīgas Jūras skolas ballītē, kas bija vienīgā vieta Rīgā, kur tad varēja dejot fokstrotu. Bet tēvs bija no Ļeningradas atsūtīts mācīties jūrnieka amatu. Tā kā - arī man ir puse krievu ādas.
Romāns ir par divām sievietēm, Emīliju un Meldru, māti un meitu pēckara Liepājā. Par izdzīvošanu, mīlestību, naidu. Un, paldies dievam, nav par nacionālo jautājumu, vismaz tādā nozīmē, kā to saprot politiskās aprindas. Īstenībā romāns ir šarmanti apolitisks.
Man par šo stāstījumu ir trīs patīk un viens nepatīk.
Man patīk, ka tā traģisma sega, kas visu vēsturisko un personisko apstākļu dēļ sedz aprakstītos notikumus, nav smacējošs melns līķauts, kas neļauj romāna varoņiem elpot, dzīvot un izdzīvot. Nē, tas drīzāk ir kā gaisīga ēna, kas ir viscaur klātesoša, bet nav neizbēgama, nav nepārkāpjama. Īstenībā romāns ir par apbrīnojami stiprām sievietēm. Gan Emīlija, gan Meldra.
Otrs, kas man patīk- šeit izstāstītais mīlas stāsts. Ž.P. Sartrs ir rakstījis - cilvēka brīvība sākas viņpus vārda, kādā viņš nosaukts. Nosaukts, piemēram, par krievu, latvieti, santehniķi, okupantu, oficiantu, upuri utt. Bet cilvēka brīvība jau galu galā ir pats konkrētais un neatkārtojamais cilvēks. Emīlija iemīlās krievā. Un nevis tāpēc, ka mīl krievus. Bet tāpēc, ka aiz vārda - krievs - redz konkrēto Vitāliju. Un Sergeju. Ar savu miesu, asinīm, dvēseli un ādu. Un ādas smaržu. Meldra par to ienīst māti. Jo viņa neredz cauri nosaukumam "krievs". Mīlestība ir redzīga, bet naids - pusakls. Bet abiem ir kaut kāda taisnība- gan tam, kas mīl cilvēku, gan tam, kas nīst šī cilvēka nosaukumu. Tik paradoksāla ir dzīve un romānā neviens par to netiek tiesāts.
Trešā lieta, kas man patika, ir - gotiskie elementi romānā. Tā epizode ar nogalināto ebreju matiem un skalpiem, ar ko piepildīta vācu auto sēdekļu spilveni - kā tāds Po krauklis izlidinās pa tekstu. Brrr..
Bet viena lieta man nepatīk. Un tā ir - man nepatīk tas, ka šajā romānā nav nekā tāda, kas man nepatiktu. Es nezinu, ar kādām burvestībām mani nobūra rakstniece, bet mana kritiskā domāšana tika izslēgta. Un es vienkārši ļāvos tekstam un notikumiem. Izbaudīju.