Dž.Keruaks "Dharmas blandoņas"

Kā zināms, Keruaks skaitās t.s.bitņiku paaudzes dziesminieks un viņa kanoniskais romāns, protams, ir Ceļā (On the road).
Bet savādi - Dharmas blandoņas man personiski likās daudz interesantāks. Tajā nav tā modīguma spiediens un vēlme izpatikt, kāds ir Ceļā.
Sešdesmitie gadi ASV. Rejs Smits blandās pa Ameriku. Viņš nav bezpajumtnieks, viņš ir beidzis universitāti, mājās viņu gaida ģimene. Bet Smits uzliek mugursomu un dodas klejot. Meklējot - ko? Ne vienmēr tas viņam pašam ir skaidrs. Kā Odisejs viņš iet cauri dažādiem piedzīvojumiem, dažādām kompānijām un dažādām saskarsmēm. Viņš un viņa brīžbiedri piesauc Budismu un Zen. Bet tas ir tāds amerikāņu budisms. Kurā, atšķirībā no autentiskā, nav pacietības.
Gribu nirvānu, tulīt, tepat uz vietas! Un ja citādi nesanāk, tad palīgā nāk alkohols, narkotikas, seksa orģijas.
Bet - tajās nav patiesības. Rejs to jūt, un tāpēc pamet trokšņaino kolektīvās nirvānas kompāniju un dodās kalnos.
Vispār, Amerikas neskartie kalni ir galvenais grāmatas personāžs. Tik simfonisks apraksts, ka gribas paņemt karti, atzīmēt Reja takas un pašam iziet pa tām.
Un atrast to, ko Rejs atrod. Viņš nosaka klusuma atrašanās vietu.
Jo tādā vietā Rejs ir vistuvāk skaidrībai. Tāpēc, ka pirmais, ko Dievs radīja, ir klusums,. Pēc tam - skaņas. Un pēc tam - būtnes, kas lieto šīs skaņas. Līdz ar to klusums ir vistuvāk Dieva sākuma nodomam.
Šī ir savāda metafizika, bet Keruaks to uzbur tā, ka brīdi tai gribās noticēt.
Vispār - Dharmas blandoņas ir tāda valdzinoša ilūzija. Žēl, ka autors pats Reja taku nestaigāja un gāja bojā no alkohola.