E.Hemingvejs "Salas straumē"

Grāmatā četri romāni, no kuriem izlasīju divus.
Pāri upei koku paēnā. Vèl viena nāve Venēcijā! Piecdesmitgadīgs pulkvedis, kuram sirds motors iet uz galu, pavada Venēcijā savas pēdejās dienas kopā ar savu mīlestību- deviņpadsmit gadīgu itāļu grāfieni. Taču abi mīlnieki ne brīdi nav divvientulībā. Tā ir kompānija no četriem- pulkvedis, meitene, nāve un karš, atmiņās par kuru pulkvedis visu laiku maldās. Un tā viņi četratā klīst. Visu laiku viens otram atgādinot- mums taču ir jautri! Jautrības nekādas nav, bet Venēcija ir krāšņa.
Romāns ir interesants ar savu paradoksu. Jo, neskatoties uz situācijas traģiskumu, tas neliekas pesimistisks. Skaista nāve, ja vispār kaut ko tādu par nāvi var teikt!
Otrs romāns ir "Un saule lec". Dażkārt esot publicēts ar nosaukumu Fiesta.
Ļoti interesanta ir vēstījuma faktūra. Tāds atsvešināts lietišķums, līdzīgs Kamī Svešiniekiem.
Arī stāsts ir par bezcerīgu mīlestību. Galvenais varonis Džeks ir ievainots karā tā, ka zaudējis savas vīrišķības spējas. Bet ir iemīlējies un pat izskatās, ka Breta arī mīl viņu, kaut abi zin, ka nekas tur nevar sanākt. Viņi abi kopā ar draugiem dodas uz Fiestu Spānijā, kur arī attīstās viss romāna sižets. No vienas puses liekas, ka romānā nekas nenotiek, bet lasīšanu dara saspringtu tādas mistisks atrisinājuma apsolījums...
Viena īpatnība vieno abus šos romānus. Tie burtiski slīkst alkoholā. Sevišķi Fiestā. Ļoti naturālistiski tiek aprakstītas visas alkohola lietošanas stadijas. Šī mētāšanās starp debesīm un elli. Kad brīžiem ir ļoti labi, bet brīžiem ir ļoti slikti. Un ne brīdi nav normāli. No savas nu jau divdesmit gadus atpakaļ pieredzes varu teikt, ka Hemingvejs gandrīz ar medicīnisku precizitāti attēlo atkarības dēmonu. To dēmonu, kas galu galā nogalināja viņu pašu.. .