E.Zolā "Nana"

Izlasīju Emīla Zolā romānu Nana. Naturālisma ikona. Tāpēc arī mans komentārs būs nedaudz naturālistisks, par ko iepriekš atvainojos. Sodoma, ar kuru salīdzinot Prusta Sodoma ir bērnu spēle. 19.gadsimta beigu Parīzes atbaidošs vieplis. Darbojošās personas - augstākās sabiedrības vīrieši frakās un baltos cimdos, kuri vergo savām netīrajām un perversajām kaislībām, un komēdiju teātra aktrises, kas sevi izīrē šīm kaislībām. Bet visi uzvedās kā dzīvnieki (lai dzīvā fauna man piedod). Es iedomājos, kā vīrieši, lasot šo romānu domā - nu nē, mēs taču nēesam tādi cūkas. Un sievietes - nu nē, mēs taču nēesam tādas stervas. Te nav Kamēliju dāmas, balzakiskās kurtizānes vai Madam Buterfly. Te ir Nana - alkatīga, baudkāra, valdonīga, bezgala samaitāta, kas brīžos,
kad viņas sponsoram nav laika, lai nebūtu garlaicīgi, uztur sev nepilngadīgo piegulētāju. Un nožēlojamais grāfs Morfejs, kas nevar pretoties lopam sevī un pērk un pērk Nanu, lai kādu cenu viņa arī prasītu. Un citi tādi paši.

Zolā it kā nemoralizē. Bet tomēr ir klātesošs katrā ainā. Ar savu riebumu, ko viņš izpauž caur notikumu dekorācijām. Te viss notiek nožēlojamā vidē - aprupušas sienas, no izlieta alus lipīgas trepes, taukaini netīri galdi, nemazgāti logi... Un galvenais - tāds tvanums, kur cilvēki svīst un to ķermeņu izgarojumi, sajaucoties ar pārskābušu lavandu, muskusu un pārlieku kosmētiku, veido sķebinošu smārdu. Tā smird prostitūcija - gan toreiz Parīzē, gan vēl mūsdienās - naksnīgās stundās Pigāla laukumā vai Hamburgas bordeļos.
Zolā, protams, šis, pat ne miesa, bet jau gaļas tirgus derdzās. Bet viņa vēstījums ir - prostitūcija ir jāizsakauž nevis tāpēc, lai sievietes pasargātu no vīriešiem, bet lai vīriešus pasargātu no sevis pašiem, un sievietes pasargātu no sevis pašām. Jo te neviens nav bez vainas vainīgs. Te visi ir bez nevainības vainīgi.

Īstenībā šausmīgs romāns. Man viņš likās šausmīgāks par jebkuru S.Kingu vai Amerikāņu psiho.
Tā sagadījās, ka tikko palasīju arī somu rakstnieces Rozas Liksomas Kādreiz pāries. It kā - daudz rupjību, daudz jēlību un piparotības. Bet - tāds dabas bērnu nevainīgums pāri visam. Pilnīgi pretēji Zolā Nanas galējai samaitātībai. Laikam tāpēc, ka dubļi pie zemes piestāv, bet uz balta galdauta tie izskatās šķebinoši. Ko lasīt un ko nelasīt - katra paša izvēle.