F.Eriā "Busardeli"

Cik labi, ka literatūra ir tik dažāda. Lasot grāmatas tu nestaigā pa vienu lauku, vienos platuma grādos!
Nupat izlasīju Filipa Eria Busardeļus. Bunjuela vārdiem sakot - buržuāzijas diskrētais šarms. Vienas mietpilsoniskas buržuā dzimtas veidošanās hronika. Vēsturiskais fons - vētrains. No Parīzes okupācijas pēc Vaterloo (kad Elizejas laukos stāv kazaku teltis, ko ielenc dzīvespriecīgās parīzietes) caur daudzajām revolūcijām, līdz prūšu karam un komūnai. Un ir tikai viens drošs kuģis - ģimene, dzimta. Reliģijas vietā - mantošanas tiesības. Kad es saviem pēcnācējiem atstāju vairāk nekā saņēmu no saviem vecākiem - un tā ir vienīgā īstenā pēcnāves dzīve. Labora est orare - darbs ir lūgšana. Protams, ģimenē risinās arī kaislības, laulības un pat seksuālas dabas problēmas un pazemojumi. Bet ir viens princips - lai kas arī notiek, visu risinām kopā ģimenes ietvaros. Bet uz āru - mēms cietoksnis. Mans nams ir mana pils - šis šodien gandrīz aizmirstais lozungs Busardeļos parādās kā vitāls spēks.
Mietpilsonība? Es pats esmu raucis lūpu par šo vārdu. Bet lasot Busardeļus neviļus saproti - šādi "mietpilsoņi" ir tie, kas uzbūvēja Eiropas labklājību.
Sāls, ar kuru sāla zemi. Lai citiem būtu kur ziedēt.