H.Murakami "Kafka liedagā"

"Pat piedurknes pieskāriens ir iepriekšējās dzīves karmas noteikts."

Murakami ir ģēnijs, kura darbus lasīt ir stilīgi. Skaļi vārdi, kas iedzen nedrošību. Ja nu es lasīšu un es nesapratīšu, tad būšu nestilīga pamulķīte, ja man nepatiks - kā es varu uzdrošināties kritizēt ģēniju! Man nav pieredzes ar japāņu rakstniekiem, kultūru, dzīvesstilu, virtuvi un Japānu kā tādu. Es paņēmu šo grāmatu pirms pāris mēnešiem, pasvārstīju rokās un noliku atpakaļ plauktā. Nebija īstais laiks. Tagad uznāca tāds dvēseles stāvoklis, kad viss ierastais ir apnicis (latvieša besis pelēkais). Atbrīvoju prātu no saviem aizspriedumiem un ekspektācijām un sāku lasīt. Un tā arī Murakami jālasa - ar tukšu prātu. Tas pilnīgi noteikti ir jocīgākais, ko savā mūžā esmu lasījusi. Kad parādījās runājošais kaķis, tad jau pirmā doma bija "kas tas par sviestu", taču to pieņemot un sajūtot stāstu ārpus savu aizspriedumu rāmjiem, tas tiešām sniedz gandarījumu. Zūd jebkādas realitātes robežas, viss ir iespējams un nekas nav patiess. Es pat nevaru pateikt, vai man patika vai nepatika, jo šāds konkrēts apzīmējums ir sava veida kaste. Un Murakami ir ārpus visām kastēm. Skaidri zinu, ka neņemšu citas viņa grāmatas bibliotēkā. Tās ir jālasa tad, kad ir īstais dvēseles stāvoklis. Šī grāmata mani sagaidīja grāmatu apmaiņas punktā un atgriezīsies tur, lai sagaidītu nākamo lasītāju. Īstajā laikā un vietā.

Vērtējuma nav, jo nav, ar ko salīdzināt.