I.Lāce "Baloži uz Žozetes jumta"

Ja man jāraksturotu īsi, es teiktu - Par maz un Par daudz.
Par maz - visi stāsti liekas par īsu. Lai ietilpinātu stāstā uzrakstīto gandrīz pilnu cilvēka mūžu. Tas uztrauc. Bet tajā pašā laikā tas sagūsta. Gandrīz gribās paņemt vienu stāstu, apsēsties pie rakstāmgalda un izvērst to romānā. Apsēsties ar pildspalvu blakus autorei un pierakstīt klāt trūkstošās rindas, rindkopas, nodaļas. Tāds kā atvars, kas neļauj izrauties no teksta pat tad, kad pēdējie vārdi izlasīti.
Par daudz. Visi stāsti (varbūt izņemot vienu) ir par nelaimīgumu. Pie kam - nelaime ir kā vispasaules gravitācijas likums, no kura nevar noslēpties nekur, ne Latvijā, ne svešzemēs. Un šīs nelaimes ir par daudz - īsajā stāsta formā trūkst telpas, kur varonis varētu vismaz mēģināt piedzīvot kādu laimes drupaču.
Nevar teikt, ka autore necīnās ar šo totālo nelaimīgumu. Viņas cīņas ierocis ir skaistums. Jo stāstu vārdi, teksts, portreti un ainavas ir saviļņojoši skaistas. Vai šis skaistums izglābj? To var atbildēt katrs lasītājs pats.
Vēl viena piezīme, varbūt pārāk pārdroša, bet tomēr. Es ceru (tik slikti skan šis vārds), ka autore pati ir vai nu piedzīvojusi, vai šobrīd piedzīvo dziļu nelaimīgumu. Jo ja tā nav, un stāstu nelaimīgumu tvans ir safantazēts, sakonstruēts, tad - tas ir vienkārši bezgaumīgi, bez mēra sajūtas. Bet ja tā ir, tad - dzīvei nav nekādas daļas gar gaumi. Tā sāp tā, kā viņa sāp.
Grāmata uzbur pasauli, kurā es noteikti negribētu dzīvot. Bet paldies autorei, ka viņa pastāstīja, ka tāda pasaule pastāv.