J.Adlers-Olsens "Upuris 2117"

Un te nu ir viens sulīgs, sārti asiņains steika gabaliņš! Nē, nē, tas ir vēl plauktiņu augstāks, tas ir viens karalisks Velingtons!!? Manas mazpilsētas gados cienījamās bibliotekāres jau ir pieradušas pie manas ne vienmēr prātīgās (lasi mazliet infantīli ekscentriskās) uzvedības, bet pat viņas nebija gatavas manam pasprukušajam mohikāņa uzvaras prieka saucienam, kad pavisam pārsteigti paķēru šo gardumu no jaunumu stenda. Piežmiedzu padusē un metos uz izeju, kamēr bibliotekāre nav atcerējusies par gaidīšanas rindu??
Tad nu tā - Karla Merka astotā piedzīvojumu grāmata. Tā jau ieblieza pa galvu un jūtām jau pirmajās lappusēs. Skarbs sākums, Sīrijas bēgļu krīze Vidusjūrā, no ūdens izvilktu līķu kaudzes. Un upuris 2117. Un tad Asada, Karla mazā smieklīgā palīga, noslēpuma šķetināšana. Šajā grāmatā kamieļu analoģijas ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, tik ierastais paskarbais humors izpalika. Un patiesi, tik traģiskā stāstā nav nekā smieklīga. Un paralēli autors atspoguļo vēl vienu mūsdienu problēmu - jauniešu atkarību no datorspēlēm, vecāku vienaldzību un emocionālo vardarbību, un kā tas ietekmē nenobriedušu psihi.
Es grāmatu izlasīju nepilnas dienas laikā. Bet nu tā, ka vakariņas piedega, bērniem nācās pagaidīt ar savām neizsīkstošajām vēlmēm un vīrs vispār palika neuzklausīts. Nekas, pārdzīvos, bet man vajadzēja tikt līdz beigām. Visu laiku pie sevis lūdzos, lai autors nebūtu kretīns un sižeta sarežģīšanas nolūkos tomēr beigās neuzsper Asada ģimeni gaisā. Bet nē, beigas laimīgas, man asaras kā pupas bira. Nu skaists gabals...

Mans vērtējums 10/10. Citādi nemaz nevar būt.