K.E. Rasela "Mana tumšā Vanesa"

"2000. Ilgojoties būt pieaugusi, apdāvināta un ambicioza Vanesa, kurai ir piecpadsmit gadu, attopas attiecībās ar harizmātisko un neuzticamo Džeikobu Streinu- četrdesmit divus gadus veco angļu valodas pasniedzēju.
2017. Apsūdzību vilnis pret ietekmīgiem vīriešiem pieaug. Pienācis laiks uzņemties atbildību! Streinu seksuālā vardarbībā atmasko viņa bijusī skolniece. Šī sieviete uzrunā Vanesu, nostādot viņu neapskaužamā situācijā - turpinot klusēt stingrā pārliecībā, ka pusaugu vecumā pati labprātīgi iesaistījusies šajās attiecībās, vai pārradīt sevi un savus pagātnes notikumus. Bet kā gan Vanesa varētu atraidīt savu pirmo mīlestību - vīrieti, kurš viņu pilnībā pārveidoja un allaž ir bijis klātesošs viņas dzīvē? Vai iespējams, ka cilvēks, kuru pusaudze mīlēja un kurš solijās viņu dievināt, patiesībā nav tas pats, par ko uzdodas?"

"Stāsts, ko grūti lasīt un vēl grūtāk nolikt malā..."

Tumša grāmata. Tumša un rūgta kā vistumšākā šokolāde. Kā četrkāršs espresso. Pēc tās paliek rūgta pēcgarša vēl ilgi. Man vajadzēja klāt saldumiņu, man vajadzēja atelpu. Grāmata, kas man nemitīgi uzdzina gandrīz fizisku nelabumu. Es lasīju pa drusciņai, pa kripatiņai. Nespēju lasīt vienā piegājienā. Par smagu. Un tomēr... Tas ir lielisks, nervus un kuņģi kutinošs stāsts, juteklisks un emocionāls. Es ilgi nespēju saprast Vanesu, nespēju izprast viņas nostāju. Upuris, kas sevi neuzskata par upuri. Te viņa glābj Streinu, te atkal ilgojas izkliegt savu sāpi. Un tikai lappusi pēc lappuses atklājās viņas sačakarētā dvēsele, viņas vientulība, viņas trauslums un spēks. "Man vajag, lai tas būtu mīlasstāsts, saproti? Man tiešām, tiešām vajag, lai tā būtu! Jo, ja tas nav mīlasstāsts, tad kas tas ir?" Šie Vanesas vārdi ir visa šī perversā stāsta esence.
Noteikti šis darbs, šis dārgakmens būs mana šī gada grāmatu topa virsotnē. Lieliski!