K.Hantere "Kāds no savējiem"

"Kā bērns var pazust, neatstājot nekādas pēdas?
Iepriekšējā vakarā astoņgadīgā Deizija Meisone pazuda no ģimenes ballītes. Neviens no klusās piepilsētas ieliņas iedzīvotājiem neko nav redzējis – vai vismaz tā viņi saka.
Inspektors Ādams Folijs cenšas neļauties aizspriedumiem, tomēr viņa pieredze liecina, ka deviņos gadījumos no desmit vainīgais parasti ir kāds upurim pazīstams cilvēks.
Visticamāk, kāds melo."

Ārprāts, kā šī grāmata mani nomocīja! Vai jums kādreiz bijis tik liels dežavū, ka smadzenes pa ausīm lien? Es zinu, ka neesmu neko lasījusi no K.Hanteres. Bet kā tad Ādams Folijs ar savu bērna zaudēšanas stāstu man liekas tik ļoti zināms? Pilnīgi tik tālu mani noveda šis nesaprotamais galvas mežģis, ka izgāju cauri visam savam bibliotēkas grāmatu vēstures sarakstam. Tā arī gudrāka netiku. Bet nu pietiks par manu zelta zivtiņas atmiņu. Tātad, grāmata. Pazudusi meitenīte. Drausmīgi vecāki, defektīvas attiecības. Roka niezēja tos vecākus iepļaukāt. Sirds lūza gabalos par bērniem. Ļoti cerēju, ka viss beigsies labi. Un sagaidīju... Tagad jāmeklē arī "Tumsā".