K.Makkalova "Dziedoņi ērkšķu krūmā"

Sāku lasīt, domādams, ka tas būs romantisks mīlas stāsts. Bet izrādījās - gandrīz vai sengrieķiska traģēdija, kur Dievs cīnās ar cilvēkiem pagājušā gadsimta Austrālijas prērijās.
Katru Dievs piemeklē savādāk. Katoļu priesterim Ralfam Dievs aizņem tikai daļu no dvēseles. Un šo daļu tas nepiepilda ar lēnprātību, bet gan ar godkārību. Ar ilgām pēc kardināla mantijas. Otra Ralfa dvēseles daļa ir tukša, līdz viņš sastop Megiju un aizdegās kaislē, kuras ugunis deg visu viņa mūžu (vai tā ir mīlestība, par to es šaubos). Bet pats viņš dzīvo tajā aizā starp abām šīs dvēseles daļām, nododams gan dievu, gan Megiju.
Megija patiesi mīl Ralfu, tā, kā tikai sievietes var mīlēt. Viņai Dievs ir sāncensis. Cīņā par viņas mīļoto. Tā ir nevienlīdzīga kauja, uz kuras altāra sadeg ne tikai pati Megija, bet arī visa viņas ģimene.
Ralfa un Megijas slepenās mīlestības auglim Deinam, savukārt, Dievs ir tāda totalitāte, ka viņam nepietiek gribas aizkavēties ilgāk uz šīs pasaules un uzvarēt dzelmi.
Un romānā kādai aktrisei, savukārt, Dievs ir "mīkstais", jo mīl tikai vīriešus. Hmm.. Vai tiešām Dievs mīl tikai vīriešus?
Man jāsaka, autore ir ļoti cietsirdīga, viņa pļauj savus tēlus kā ar izkapti.
Megijas tēvs, brālis, dēls iet bojā bezjēdzīgās nāvēs. Viens brālis nonāk cietumā. Pārejie viņas brāļi tiek sisti ar neauglību un lepnajā plantācijā nepaliek neviena turpinātāja. Sadeg arī Ralfs, kaut jau ietērpies kardināla mantijā. Kritušo uz skatuves ir gandrīz vairāk, kā Šekspīra traģēdijās.
Šis patiešām ir lielu kaislību un likteņa piemeklētības romāns. Vēl ilgi pēc tā izlasīšanas jāpavada tādās smeldzīgās pēcnoskaņās. Ar domu - nu kāpēc dzīve dažkārt ir tik netaisnīga! Un vai šī netaisnība ir pašu cilvēku vaina, vai vienkārši likteņa izmesti kauliņi.