K.Račko "Ekstāze"

Īsumā stāsts vienkāršs: laulībā apnikusi fotogrāfe satiek neķītru mākslinieku bez bremzēm, iemīlas, viņš viņu piekrāpj, viņa cieš milzu mokas. Beigās viņa maina savu dzīvi. Ze hepī end.

Ārprāts, cik grūti man ir ar šo atsauksmi! Veselu mēnesi, atlieku, galvā muļļāju uz riņķi un tā arī nerakstīju. Pie velna, es nedēļu neatvēru instagramu. Jo soc.tīkli ir pilni ar asaraini jūsmīgām atsauksmēm, bet es nespēju tām pievienoties. Mans lasītājas viedoklis ir diametrāli pretējs. Diemžēl...
Sen nebiju lasījusi grāmatu, kuras galvenie varoņi man tik traki riebtos. Autore Efeju ir atainojusi kā bezgala talantīgu, jūtīgu, kaislīgu un izcili skaistu sievieti. Bet es tur saskatīju tikai izlutinātu, iedomīgu un bezsirdīgu šmaru, kura dabūja, ko gribēja. Tas augstprātīgums spīdēja cauri katrai lappusei. Vīrs, maita, par daudz strādā un skatās tv (lai gan viņš gatavo vakariņas un apčubina princesi, kad viņa jūtas slikti), tik nemīlams, ka pilnīgi pēc tuvības jāvemj, bet tomēr aiziet no tāda tak nevar. Māsu Efeja ciest nevar, jo apskauž māsas sakārtoto karjeru, vecāki arī slikti, jo princesei nepievērsa tik daudz uzmanības, kā viņai gribētos. Efeja satiek Eliasu - čalis jau sākumā pasaka, ka ir brīvdomātājs un neko vairāk kā izklaidi nemeklē. Bet nē, princese zaudē prātu čaļa tetovēto krūšu muskuļu un zelta krāna dēļ. Jo viņiem taču ir tik daudz kopīga! Un ir jau arī - abi kā eglīšu mantiņas, spīdīgi smuki, bet iekšā tukšums. Pat tad, kad izrādās, čalis taisās precēt Efejas nīsto māsu, vai viņa atmasko nelieti? Nē, lai tak tā māsa muļķe precas un sabojā savu dzīvi, Efeja tik raud par savu sūro likteni. Atkal un atkal tiek atkārtota klišejiskā metafora par izlietoto salveti. It kā savu vīru viņa tāpat nepiešņauca un neizmeta atkritumos. Nē, es nevarēju, lasot griezu zobus un šņācu sašutumā. Tracināja man tā Efeja. Nebija pelnījusi viņa laimīgas beigas. Nebija.

Bet kopumā man grāmata patika. Es pieļauju domu, ka autore bija domājusi pilnīgi citu jēgu tam stāstam, nekā es to saskatīju. Tomēr te jau ir tas jaukums, ka ir iespējams katram skatīt to caur savu prizmu.