K.Račko "Saplēstās mežģīnes"

"KAISLE... ATKARĪBA... MĪLESTĪBA?
Robeža starp dvēseles vēlmju skaistumu un destruktivitāti ir bīstami trausla..."

Ko es tur par Greju teicu? Te nu tas ir. Gandrīz. Paturēju prātā, ka tas ir autores debijas romāns, tāpēc nepiegāju tam pārāk kritiski, lasīju "uz sajūtām". Es daudz smējos, reizēm izbolīju acis facepalm stilā, ik pa brīdim māju ar galvu, piekrītot rakstītajām atziņām un pavīpsnāju pie n-tajiem zīmolu nosaukumiem, no kuriem es zināju apmēram pusi. Un atklāju, ka Latvijā ir tikai viens Dieva aizmirsts nostūris, kuru pieminēt vairākās grāmatās? Tomēr vairākās vietās autore paķēra mani uz izbrīnu, uztaisot negaidītus sižeta pavērsienus (piemēram, klubā, kur Keta pēkšņi iespēra Džonim pa viņa vārīgo vieto?). Jā, grāmata ir pilna klišejām un pārspīlētiem ideālo cilvēku aprakstiem. Jā, varētu to noīsināt pa kādām 100 lappusēm, jo strīdu situācijas atkārtojās uz riņķi, kļūstot mazliet garlaicīgi. Bet kopumā grāmata ir interesanta, viegla izklaide ar humora devu. Man patika pat labāk par "Samaitāto". Ja salīdzina šo romānu ar "Netīro", tad ļoti jūtama autores izaugsme gan aprakstu veidošanā, gan stāstot stāstu jūtu un emociju līmenī. Redzēsim, kas būs tālāk...

Mans vērtējums 8/10.