L.Moriartija "Ko Alise aizmirsa"

"Vai tiešām atmiņas zudums ir labākais, kas viņas dzīvē ir noticis?
Tas var notikt ar katru no mums!
Nelaimīgs atgadījums – un jūs pēkšņi zaudējat atmiņu.
Kādā pavisam parastā dienā Alise Lova piedzīvo nejauku kritienu. Kritienu, kas viņai ne tikai sagādā galvassāpes, bet arī liek aizmirst pēdējos savas dzīves desmit gadus. Pasaule un cilvēki ir mainījušies – tikai Alise palikusi tāda pati kā agrāk. Vismaz tā viņai šķiet.
Atmiņas zudums izvēršas par terapiju, ko nepiedāvā pat izmeklētākie speciālisti. Dzīve Alisei piedāvā iespēju – saprast, vai svešiniece spogulī ir sieviete, par kādu viņa gribēja kļūt?"

Šī bija tāda pufīga, paviegla biezpienmaizīte. Salds gabaliņš, kurš nav jāņem baigi nopietni, bet tomēr lika man aizdomāties. Alise aizmirst savus pēdējos desmit gadus un izrādās, ka cilvēks var mainīties par 180 grādiem. No naivas romantiķes viņa pārvēršas neciešamā "Kārenā". Lasīju un visu laiku mani nepameta neticības sajūta. Viss likās tik pārspīlēti uzspēlēts. Turklāt diezgan liela atkārtošanās, viens stāsts tiek malts uz riņķi un uz riņķi. Man pietrūka ekšena. Tomēr beigas gan man patika. Un es sēdēju un iztēlojos, kas notiktu, ja es aizmirstu savus pēdējos desmit dzīves gadus. Un, ziniet, tā būtu traģēdija! 23 gados es tikai izkāpu pāri vecāku ligzdas malai, un te nu es pamostos ar vīru, veseliem diviem bērniem un kaķiem, māju un pienākumiem. Ar to prātu un emocijām es pat nezinu, vai viņi man patiktu... Vienvārdsakot, labāk uz stepa nodarbībām es neiešu?

Mans vērtējums 8/10.