M.Atvuda "Kalpones stāsts"

"Zemfreda ir Kalpone un dzīvo Gileādas republikā. Reizi dienā viņa drīkst atstāt sava saimnieka mājas, lai dotos iegādāties pārtiku. Reizi mēnesī viņai ir jāatguļas uz muguras un jācer, ka saimnieks spēs padarīt viņu grūtu, jo laikmetā, kad dzimstība iet mazumā, Zemfredas un citu Kalpoņu galvenā vērtība ir viņu spēja dzemdēt bērnus. 

Taču Zemfreda vēl atceras laiku, kad viss bija citādi. Laiku, kad viņa mīlēja savu vīru un meitu, kad viņai bija darbs un pašai savi iztikas līdzekļi, kad viņai vēl bija atļauts mācīties.
Bet tad kādu dienu viss mainījās..."

Mans pirmais distopiskais romāns. Un es nezinu, ko par to domāt, kā man justies. Manas sajūtas mijas no sajūsmas līdz riebumam. Nesaprotu, vai šis stāsts ir patiesi ģeniāls vai vienkārši stulbs. Esmu apjukusi. Un man gribas vēl. Man gribas zināt, kas notika ar Zemfredu, man negribas spekulēt un fantazēt. Es gribu zināt. Riebjas stāsti bez nobeiguma. Kā eklērs bez pildījuma. Nezinu. Šī grāmata mani pat kaut kādā mērā aizvainoja. Esmu sieviete un lasīt par to, ka drīzā nākotnē sievietes var kļūt tik nevērtīgas. Ka viss var kļūt nevērtīgs. Tomēr vai kaut kādā mērā mēs jau nedzīvojam Gileādā? Vai netuvojamies tai?