M.E.Kalniņa "Sapnis par viņu un mūziklu"

"Mūsu sapņi ir perfektas ilūzijas. Jo kvēlāk mēs ticam un ceram, jo grūtāk ir samierināties ar realitāti."

Šis nu bija riktīgs zefīrs! Tik maigs un pūkains, un salds. Mūsdienu Pelnrušķītes stāsts. Mana vāji slēptā iekšējā romantiķe sarkastiski nopūšas? "Sarkasms ir ļaunu cilvēku vizītkarte." Pff, atļaujos pasmīnēt. Bet mana romantiķes puse tika pabarota sātīgi. Lai gan sākumā man bija grūti pierast pie daudzajiem krāšņajiem epitetiem, kas tiek dāsni bārstīti kā magones magoņmaizītē. Jauki, līdz sāk sprūst zobos. Tomēr ap kādu simto lappusi es pieradu un tālāk lasīšana gāja raiti. Es tik ļoti iedzīvojos stāstā, vietās un dekorācijās, ka pati nokļuvu Parīzē. Man ļoti patika (lasi, nemaz netraucēja) tas naivums un labsirdība, kas strāvoja cauri stāstam. Šī ir silta un labsirdīga grāmata. Lauras un Marsela savstarpējā emociju ķīmija, tie skatieni un pieskārieni ļāva man just to, ko juta grāmatas varoņi. Es jūtos mazliet iemīlējusies. Man bija žēl aizvērt vāku grāmatas beigās. Negribas atvadīties no varoņiem.