M.Krīgele "Sava tēva meita"

Mareikes Krīgeles romāns Sava tēva meita. Varētu uzskatīt par gotu subkultūras izpausmi.
Romāns izsauc nelabumu un tajā pašā laikā rosina pārdomas. To lasot jūties kā iegūlies vaļējā zārkā un no turienes skaties zvaigznēs.
Felicija aug apbērētāja ģimenē. Un miroņi jau no bērnības visriņķī. Gan pagrabā, kur viņa palīdz sapost mirušos, gan pat viesistabā, jo nelaiķis ir par smagu, lai nonestu pagrabā. Un ar to vēl nepietiek. Viņa jūrā atrod nogrieztu sievietes roku, ko pati apglabā. Un tad kad viņa dodas studēt, tēvs viņai sūta beigtus dzīvniekus, lai viņa nepazaudētu kaprača iemaņas. Un vēl un vēl.. Pat viņas it kā mīlas romāns ir ar nelabuma piegaršu.
Bet caur visu to nelabumu rosinās arī pārdomas.
Par to, kā pārdzīvot sēras un kā uzvesties ar sērotājiem.
Par to, vai prieks un pienākums ir pretstats.
Par to, kā mēs bērniem iemācam lasīt, bet neiemācām būt laimīgiem.
Par to, kā atpazīt mīlestību.
Par Platona slaveno līdzību ar alu un ēnām.
Par nāvi. Ka tā ir kā gleznas ierāmējums, kas nosaka robežas, cik tālu var izplesties mūsu dzīves zīmējums. Un cik šausmīgi būtu, ja nāve mūs pamestu un mums būtu jādzīvo mūžīgi. Ko tad mēs iesāktu?
Un vēl un vēlreiz autore uzdod būtiskus jautājumus.
Uz grāmatas vāka anotācijā ir rakstīts, ka tā esot humorpilna grāmata, kas mūs sasmīdināšot. Nezinu, bet man nemaz nenāca smiekli. Manuprāt, humors šajā romānā būtu cinisms. Bet tas nav cinisks.
Vai es iesaku to lasīt? Pamēģiniet. Bet būs saprotami, ja to atmetīsiet.