N.Ikstena "Mātes piens"

Izlasīju Noras Ikstenas Mātes pienu. Nu jāsaka - kā belziens pa pieri. Ļoti, gandrīz līdz sāpēm atpazīstams vēsturiskais fons (ieskaitot detaļas - Dieva auss un Flora, mocības ar pienu skolā, Majakovska dzejolis par Teodoru Neti..).
Bet ne par to ir grāmata. Stāsts ir par eksistenciālu problēmu - kā dzīvot cilvēkam, kurš nevar piedot, ka dzimis ne tajā laikā un ne tajā vietā. Un kā viņam būt brīvam, ja pats svarīgākais notikums - piedzimšana te un tagad - nav bijusi brīva izvēle, bet drīzāk vardarbība. (Grāmatā ir tiešas reminiscences uz Sartru - bitije i ničto).
Šis jautājums caurvij galveno sižeta līniju. Trīs paaudžu sieviešu samezgloto attiecību drāma. Kur viena no sievietēm, māte - negrib dzīvot. Un faktiski bēg atpakaļ bērnībā, pārvēšot savu meitu par savu māti un kļūstot tai par meitu. Tāda ačgārna lomu maiņa. Ļoti sāpīgs vēstījums.
Grāmatā ir daudz šķautņu un katrs lasītājs droši vien tās saskata dažādi, jo romānā nav didaktiskas viennozīmības.
Man personiski raisījās pārdomas par to - vai tiešām ir vajadzīgs piedzimt tieši Vudstokā, lai būtu brīvs un laimīgs. Padomju Savienībā pamatā cilvēki bija nelaimīgi (es te nerunāju par eliti). Bet vai visi? Vai bija tomēr iespēja būt laimīgam. Nevis pateicoties Padomju varai, bet PAR SPĪTI tai. Varbūt tagad jāuzraksta grāmata pa to. Tas varētu būt tāds Viena diena Ivana Deņisoviča mūžā- latviskais variants.