P.Hēgs "Smillas jaunkundzes sniega izjūta"

Latvijā jau atkārtots izdevums. Gandrīz visi noteikti ir lasījuši, un es pats nesaprotu, kā es tā nokavēju. Reklāma nav vajadzīga, bet tomēr padalīšos ar to, kas mani līdz ausīm iemīlināja šajā sacerējumā.
Romāns ir kā dārgakmenisks kompozīts, ko destilējot izdalās vismaz trīs pamatvielas.
Pirmā - piedzīvojums ar lielo burtu. Meistarīga intriga, notikumi aiz notikumiem, kas tur sasprindzinājumā no pirmā vārda līdz pēdējam. Kārtīga adrenalīna injekcija.
Otrā viela - faktoloģiska enciklopēdija. Ko tikai mēs neuzzinām - par sniegu, par ledu, par šļūdoņiem, par arktiskām straumēm, par Grenlandi. Arī par seksu - pat es ar savu vecumu un pieredzi uzzināju ko jaunu (1998.gada izdevumā 197.lpp).
Un trešais slānis - tā ir filozofija. Patiešām visas atziņas- gan par dzīvi, nāvi, vientulību, grēku, dzīves jēgpilnumu vai bezjēdzību, veido zināmu nobeigtu filozofisku doktrīnu, no t.s. dzīves filozofijas atzara. Šajā ziņā darbs zināmā mērā līdzinās Sartra Nelabumam. Tikai - bez nelabuma. Ar gaišu eleganci.
Visas šīs trīs vielas romānā ļoti viedi sadzīvo un netraucē viena otrai. Skan kā labi samuzicējies orķestris.
Un tad ir viena lieta, kas būtībā visu to satur kopā. Tā ir romāna matemātika. Un šī matemātika ir Eiklīda ģeometrija un Ņūtona mehānika. Tā ir tāda matemātika, kurā vēl pastāvēja absolūtā telpa un varēja definēt absolūtu atskaites sistēmu. Augšu un apakšu. Pirms Einšteina relativitātes un tai paralēli augušajam morāles relatīvismam. Eiklīda ģeometrijā paralēlas taisnes nekrustojas. Labais un ļaunais nekrustojas un nesajūk. Un bērna vardarbīga nāve ir noziegums un ļaunums ( ne tā kā Majakovskim- " es mīlu skatīties kā nomirst bērni"). Un ļaundarim ir jāsaņem sods. Pat tik smags, kā sasalšana lāstekā. Jo Dieva dzirnas maļ lēni, bet neatvairāmi.
Ja kāds tomēr vēl nav paspējis izlasīt - apskaužu. Man tā negribējās grāmatu aizvērt ciet.