P.Hokinsa "Gausā uguns"

" "Nu kas tev kaiš?”

Lorai gandrīz visu mūžu tiek aizrādīts un pārmests. Viņu uzskata par nelīdzsvarotu, nesavaldīgu vienpati. Daži pat dēvē viņu par bīstamu.
Mirjama zina: lai gan kāds ir redzējis Loru ar asiņainām drānām atstājam briesmīga nozieguma vietu, tas vēl nenozīmē, ka viņa ir slepkava. Rūgta pieredze ir Mirjamai iemācījusi, cik viegli ir nonākt nepareizā vietā nepareizā laikā.
Karlu ir satriekusi māsasdēla brutālā slepkavība. Viņa neuzticas nevienam: arī labi cilvēki ir spējīgi uz briesmīgu rīcību. Bet cik tālu viņa ies, lai rastu sirdsmieru? Visi – vainīgi vai nevainīgi – ir traumēti. Un daži ir traumēti tik stipri, ka spēj nogalināt."

Ja neskaita to ironiju, ka izlasīju šo grāmatu nepilnās četrās stundās, tad šī ir patiešām lēna grāmata. Tāda, kur ir maz notikumu un daudz pļāpāšanas īstā angļu stilā. Īsts zilais siers. Tik pretenciozs, dārgs, ar norādi uz turību un "izsmalcinātu" gaumi, bet realitātē aplupis, ar pelējumu pilns un pēc vecām zeķēm smirdošs izstrādājums. Un arī šī grāmata solīja vairāk nekā deva. Man patika Hokinsas "Ūdenī", tai piemita tāda rāma suģestija, kas apbūra un ievilka lasītāju. Diežēl šeit to nesagaidīju. Lasīju ātri, jo zināju, ja nolikšu grāmatu malā, nespēšu sevi piespiest to atkal pacelt.