P.Hokinsa "Ūdenī"

"Neuzticies rāmai ūdens virsmai. Nekad jau nevar zināt, kas slēpjas dziļumā..."
Maza pilsētiņa, kurai cauri stiepjas upe. Upe, kura paņem daudzas dzīvības. Slīcēju dzelme ir maģiska un traģiska klints, no kuras pēdējā lēcienā dodas sievietes. Vai tiešām upe vainojama, vai tomēr paši cilvēki?
Šis romāns ir kā espresso tasīte. Rūgts, bet tomēr ar daudzām smalkām garšu niansēm un dievīgu smaržu, kas rada vēlmi pēc vēl un vēl. Bet daudz tu vienā piegājienā neizdzersi (nē, nu varbūt kāds var izstrēbt litru espresso vienā piegājienā, bet tā noteikti neesmu es). Tā nu malkoju lēni, nodaļu pa nodaļai apmēram pusotras nedēļas garumā. Sižetiski tur spraigu darbību nesagaidīt, bet katra nodaļa atklāj ko jaunu par personāžu savstarpējām attiecībām un tumšajiem noslēpumiem. Un beigas, tās beigas! Beigas man bija tiešām negaidītas.
Grāmata man ļoti patika, man patika kopējā noskaņa, man patika kņudošā sajūta, ko tā manī radīja. Suģestējošs gabals, viens no retajiem, kuru es vēl ilgi atcerēšos.

Mans vērtējums 9.5/10.