Pētersone K., Būmane I. "Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs"

Bieza grāmata, daudz fotogrāfiju. Labs ceļvedis notikumu hronoloģijā no Atmodas sākuma līdz deviņdesmito gadu beigām.
Bet, protams, grāmata nav par notikumiem. Tas ir stāsts par Anatoliju Gorbunovu. Par viņu kā personu (no sengrieķu valodas vārda- maska), un par viņu kā personību. Pamatjautājums ir, kas tas bija- ceļš no LKP ideoloğiskā sekretāra līdz Atmodas vienam no līderiem? Vai kažoka mešana uz otru pusi, vai arī personības izaugsme līdzi vēsturei. Un kur ir robeža starp vienu un otru. Kristiešiem ir pieņemts, ka cilvēks neliekuļoti var mainīties. Vai mēs to pieņemam arī laicīgajā dzīvē? Grāmatā netieši tiek meklēta atbilde uz šo jautājumu. Bet atbilde nav ar iebakstīta acī. Tas jāizlemj lasītājam pašam.
Sākums liek nedaudz vilties. Varoņa bērnība un pusaudzība ir uzrakstīta kā pārsaldināts sīrups. Visi balti un pūkaini. Bet, paldies Dievam, grāmatas beigās autori vēlreiz atgriežas pie Gorbunova jaunības, un šeit jau mēs ieraugām radziņus. Skolā izsists logs, raudoša māte pēc vecāku sapulces. Vienu vārdu sakot- riktīgs pusaudzis.
Kad sākas Anatolija politiskās karjeras apraksts tā sīrupainība beidzas. Seko diezgan paskarbs un ne ar ko neizskaistināts stāstījums, kas brīžiem sasniedz pat detektīvisku spraigumu. Un neviena no Gorbunova politiskās darbības pretrunīgajām šķautnēm nav noklusēta.
Parādās arī interesanti varoņa personības vaibsti. Piemēram - ka Anatolijam nav draugu, jo viņš ir ap sevi apvilcis tādu kā aizsardzības apli, par kuru tuvāk nevienu nelaiž. Kaut gan grāmatā ir mājiens, kā vienam cilvēkam ir izdevies šo apļa līniju uzlauzt. Un šis cilvēks ir pati Karina Pētersone. Tieši tāpēc jo interesantāk ir lasīt, kā viņa preparē Gorbunova personību.
Daudz tiek pieminēta Gorbunova izslavētā līdzsvarotība un savaldība. Man pašam kādreiz ir bijusi sajūta, ka brīžiem Anatolijs darbojas tādā kā palēninātā filmā. Garas pauzes, lēns izteikšanās veids, bet tā nav apātija vai bremzētība. Tā drīzāk ir neierasta līmeņa pašatbildība. Kas ir abpus griezīgs zobens, jo traucē straujai rīcībai. Kaut gan - varbūt tieši tas bija nepieciešams trauksmainajās barikāžu un puča dienās.
Gorbunovs neapstrīdami ir svarīga personība Latvijas vēsturē. Taču ne tikai tiem, kam interesē vēsture, būtu šī grāmata jāizlasa. Tā ir izlasāma arī tiem, kas interesējas par vienas personības metamarfožu inženieriju starp divu laikmetu zobratiem. Un nevis sacerētā romānā, bet īstenībā.