R.Šepetis "Jūras sāļums"

"Otrais pasaules karš tuvojas beigām, un tūkstošiem Austrumprūsijas bēgļu izmisīgi iet pretim brīvībai, turklāt daudziem no viņiem ir kas slēpjams. Bēgļu vidū ir arī Joana, Emīlija un Florians. Liktenis ir savedis viņus kopā šajā ceļā uz vienīgo cerību – kuģi “Vilhelms Gustlofs” –, un katrā noietajā šī ceļa posmā tiek pārbaudīts trijotnes spēks, drosme un savstarpējā uzticēšanās.
Kad glābiņš jau šķiet tuvu, sākas traģēdija. Vairs nav svarīga ne dzimtene, ne kultūra, ne statuss, kad desmit tūkstoši kuģa pasažieru – viņu vidū arī bērni – ir spiesti cīnīties tikai par vienu: par savu dzīvību."

Es vēlos ieturēt klusuma brīdi, pasēžot ar noliektu galvu un pārstrādājot tās emocijas, ko šis garadarbs man ir radījis. Un to ir daudz. Man sāp. Ļoti.
Esmu ārkārtīgi empātiska un tas man brīžiem traucē. Tāpēc es nespēju lasīt grāmatas par karu vai traģēdijām. Jo tās ir patiesas. Tomēr reizēm vajag arī ko šādu. Tā, lai paliek pēcgarša. Sāļa pēcgarša no jūras gaisa un asarām, kas spītīgi ik pa laikam izlauzās no acu kaktiņa. Es izlasīju grāmatu nepilnas dienas laikā. Lasīju elpu aizturējusi, ik pa laikam noelšoties un apraudoties. Un šī grāmata nelaidīs mani vaļā vēl ilgi. Domāju, ka Joanas un Floriana stāsts būs mana 2021 topa augšgalā. Izcili. 100!