R.Šepetis "Klusējošās strūklakas"

"Arī klusumam ir balss."

"Madride, 1957. gads. Diktatora ģenerāļa Franko pārvaldītā Spānija glabā kādu tumšu noslēpumu."

(Klusa, saldsērīga nopūta) Man negribas rakstīt šo atsauksmi. Nav tādu vārdu, kas izteiktu tās emocijas, ko šis dārgakmens izraisa. Gribas tikai ieslīgt kā siltas jūras viļņos, aizvērt acis un vienkārši just... Un lai gan stāsts ir bezgala sāpīgs un šausmu pilns, Šepetis raksta ar tādu vieglumu un dzīvesprieku, ka nevilšus sāc smaidīt. Smaidīt caur asaru miglu. Un asaras bira. Par Fugu, par Rafa rētām, par tiem mazuļiem, par netaisnību. Un tam visam cauri vijās mans smaids par nebeidzamo dzīvotkāri, par spēju redzēt prieku putekļos, par mīlestības spēku. Šī grāmata ir par nebeidzamo ticību labākai nākotnei un labākai cilvēcei.